Ikvienas dzīves būtnes ēšanas ieradumi tā vai citādi ietekmē vidi. Arī savvaļas zirgu lēnajai zāles ēšanai ir savas "sekas", turklāt dabas bagātību pilnveidojošas, nevis noplicinošas. Savvaļas zirgi, veidojot atklātu ainavu – pļavu, ļauj tur rast vietu dabas retumiem.
Ar prasmi pielāgoties
Par savvaļas dzīvnieku dēvējams tas, ko neietekmē cilvēka darbība un tā radītie apstākļi. Vai, ieraugot zirgus ainavā, kur līdzās nav lauku sētas, varam uzskatīt, ka Latvijā mīt savvaļas zirgi? To, ar ko savvaļas zirgi vidē atšķiras no ierastām zirgu ganībām, skaidro Pasaules Dabas fonda Lauku attīstības programmas vadītājs Ints Mednis: "Savvaļas zirgu apstākļi ir praktiski dabiski. Tie atrodas ārā divdesmit četras stundas diennaktī divpadsmit mēnešus gadā. Turklāt ganās lielās teritorijās, veidojot atklātu ainavu visu gadu. Šie zirgi dzīvo savās sociālajās struktūrās. Paši 99% gadījumu veido savu sezonālo ēdienkarti. Mācās no savas pieredzes, dzimst un mirst paši. Un ir pakļauti 100% dabas apstākļiem, saskaroties arī ar vilku uzbrukumiem un citiem meža zvēriem. Vienīgi pagaidām viņu apziņas kods cilvēku neuztver par dabisko ienaidnieku. Turpretī ierastās zirgu ganībās viss lielākoties ir pakārtots cilvēka vajadzībām."
Tieši pateicoties Pasaules Dabas fonda 1999. gada iniciatīvai, Latvijā no Nīderlandes ar prāmi tika ievesti pirmie astoņpadsmit Konik polski savvaļas zirgi. To uzdevums ir uzturēt un veidot atklātu ainavu – pļavu.
Zirgus var droši uzskatīt par sociāliem dzīvniekiem, kuri cits no cita nepārtraukti mācās, tā spējot arī pielāgoties teritorijai, kurā tiem ļauj dzīvot.
Šis adaptācijas periods ir gada garumā, jo, nonākot jaunā teritorijā, zirgam jāizdzīvo visi gadalaiki. Tas palīdz saprast vietējos apstākļus: izpētīt labākās barošanās vietas, dzeršanas iespējas, arī atrast sev slēptuves un apzināt draudus tuvējā apkaimē. Dzīvojot baros jeb harēmos, savvaļas zirgi spēj labāk pārciest aukstus laikapstākļus, aizsargāties no plēsējiem un kukaiņiem.
Dzīvās pļaujmašīnas
"Zirgi pamatā ir atklātas ainavas – pļavas veidotāji. Dabiskā ganīšanās ir tāds pats dabiskais traucējums kā uguns, ūdens, vējš, kaitēkļi, jo tas viss rada izmaiņas apkārtējā vidē," skaidro Ints Mednis. Ganoties savvaļas zirgi veido atklātu ainavu: veģetācijas sezonā to ēdienkartē galvenokārt ir zāle, bet ziemā par labu maltīti kļūst koku mizas, zari un atvases. Meža dzīvniekiem pļavās esošā zāle nav lielākais kārums, bet zirgam gan zāle garšo – tas to ēd lēni (atšķirībā no govs, kura to ēd ātri un vēlāk tikai gremo). Līdz ar to savvaļas zirgi ir laba izvēle tieši dabisko pļavu noganīšanā.
Zirga mielošanās ar zāli, veidojot atklāto ainavu, tajā palīdz rast vietu retām sugām kā augu, tā dzīvnieku pasaulē; krūmu graušana aukstajās sezonās veido labvēlīgāku vidi gaismas prasīgiem kokiem; zirgu zobu skartos kokus, kas pārtop mirušā koksnē, labprāt apdzīvo no tās atkarīgie augi un dzīvnieki; noēstās pļavas pārtop par pieturvietu meža zosīm un dzērvēm, palieņu pļavas par ligzdošanas vietu izvēlas lauku putni; atsākot ziedēt pļavu puķēm, biteniekiem ir lielāks medus guvums.
Var sastapt daudzviet
Šodien sastapt savvaļas zirgus Latvijā ir iespējams daudzviet – ne tikai Papes dabas parkā pie Liepājas, bet arī Engures ezera dabas parkā savvaļas lopu aplokos Krievragā un pie Engures Ornitoloģisko pētījumu centra bāzes, Jelgavas Pilssalas palieņu pļavā, Ķemeru Nacionālajā parkā Dunduru pļavās un Lielupes pļavās pie Kalnciema, Liepājas ezera austrumu krastā Vītiņu pļavās, Dvietes palienē, Naukšēnos. Savvaļas zirgus izmanto arī privāto zemju īpašnieki. Visās iepriekšminētajās vietās mājo zirgu šķirne Konik, jo tieši tā vistuvāk atgādina izmirušo Eiropas savvaļas zirgu tarpānu.
Arī Latvijā savulaik uzieti šī savvaļas zirga kauli, par ko liecina gan arheologu atradumi, gan arī folklora. Visilgāk, līdz pat XVIII gadu simtenim, tie dzīvojuši kaimiņos – Polijā, Baltkrievijā un Lietuvā. Pēdējais tarpans devās viņsaulē 1887. gadā Maskavā, zooloģiskajā dārzā. Zirgu izzušanu, visticamāk, izraisījusi cilvēka tiekšanās uz lauksaimniecību – mežu izciršana un tīrumu aršana pļavu vietā. Vēlāk, XX gadsimta astoņdesmitajos gados, poļu selekcionāri radījuši šķirni Konik polski jeb Poļu mazais zirdziņš, kas ar savām prasmēm līdzinājās izmirušajiem tarpaniem ar spēju pielāgoties, izdzīvot zemās temperatūrās un iztikt ar pieejamo pārtiku. Vispirms Nīderlandē un vēlāk jau citās Eiropas vietās poļu "atdzīvinātie" savvaļas zirgi sāka savu ekosistēmu mainošo darbu.
Vaicājot, kas ir uzskatāms par šo savvaļas zirgu apdraudējumu Latvijā mūsdienās, lauku attīstības eksperts atbild īsi, bet konkrēti: "Dabiskie ienaidnieki savvaļas zirgiem ir vilki, bet
apdraudējums ir arī likumdošanas prasības, kas liek zirgus čipot un ņemt asins analīzes reizi trijos gados, kas ar dzīvniekiem, kuri visu gadu dzīvo savvaļā, ir visnotaļ neiespējami."
Dzīvo līdzi gadalaikiem
Pasaules Dabas fondā nereti (jo īpaši ziemā) atskan satrauktu cilvēku zvani, kuros tie pauž savas bažas par Papes dabas parka savvaļas zirgu un arī tauru maldinošo izskatu, jo tie garāmgājējam izskatoties noplukuši vai pat nobadojušies. Pasaules Dabas fonda komunikācijas vadītāja Sarmīte Kolāte skaidro: "Savvaļā tā notiek arī ar citiem zālēdājiem un arī plēsējiem. Kad barības ir vairāk, dzīvnieki kļūst mūsu ieskatā omulīgi, apaļi un spīdīgi. Tā tiek uzkrātas rezerves ziemai un agram pavasarim, kad barības ir mazāk. Mainās arī dzīvnieku apspalvojums. Līdz ar to gan mazāk barības, ko var saukt pat par «atslodzes diētu», gan noplukušais kažoks cilvēkos mēdz sēt šaubas par dzīvnieku labturību. Taču jāuzsver, ka Pasaules Dabas fonds nepārtraukti seko līdzi dzīvnieku labklājībai visu cauru gadu, arī ziemā."
Ar našķiem necienāt!
Ja tiešām ir nepieciešams, bet tādi gadījumi ir reti, pie savvaļas zirgiem nonāk siens kā papildu piebarojums. Tā, piemēram, turpat Papes dabas parkā Ķoņuciemā nupat beigusies pļavu pļauja. Pļavas, kas agrāk izmantotas lauksaimniecībā, bet tagad tiek koptas neregulāri, turklāt tajās neganās ne zirgi, ne tauri, ir ne vien centiens šīs teritorijas uzturēt kā dabiskās pļavas, bet arī vienlaikus veids, kā nodrošināt sienu savvaļas dzīvniekiem. "Pagājušo gadu siens bija nepieciešams, jo agrā pavasarī Papes pļavās bija plūdi. Zirgiem ierastās barošanās teritorijas atradās zem ūdens. Šādās situācijās, protams, zirgus piebarojam, taču tik un tā tie neizskatīsies tik iznesīgi, kā augusta lekno zāli saēdušies," stāsta Sarmīte, strikti piesakot savvaļas zirgus pašiem noteikti nebarot, jo tas ir aizliegts. Šāda ciemiņu vesto našķu pieeja zirgus var pieradināt, tie mazāk baidīsies no cilvēka un ar laiku sāks mazāk uzvesties kā savvaļas zirgi.