Pasaulē ir vairāk nekā 200 pūču sugu. Pūces ir plēsēji ar izcilu redzi un dzirdi, kuras spēj lidot tikpat kā bez skaņas. Par to, kā par gudrības simbolu dēvētajam putnam klājas pie mums Latvijā, stāsta bioloģijas zinātņu doktors Andris Avotiņš. Pērn Latvijas Universitātē viņš aizstāvēja promocijas darbu, kas veltīts Latvijā ligzdojošajām pūcēm un to aizsardzībai.
Kas jūs saista dabas un pūču pētniecībā?
Manas zinātniskās intereses ir ārkārtīgi plašas. Kā pētnieku mani interesē daba, tās dažādās likumsakarības un mijiedarbības. Savā dzīves ceļā pamazām esmu aizgājis uz kvantitatīvu, statistiskā balstītu pētniecību, un kaut kādā mērā mani kā pētnieku interesē rīki un to sniegtās iespējas ne tikai teorētiskas zinātnes skaidrošanai, bet arī praktisko lietu darīšanai. Šobrīd cenšos sniegt kaut ko praktisku dabas aizsardzības un ekoloģijas jomā. Pūces šajā pētniecībā, lai arī sausi izklausīsies, ir modeļu organismi. Tā organismu grupa, kura mani aizrauj vairāk nekā citas un caur kuru esmu daudz pētījis sarežģītās dabas mijiedarbības. Tā kā pūces esmu pētījis ilgstoši, esmu uzkrājis zināšanu bagāžu, kas ļauj man labāk saprast dažādus datu analīzes rīkus, to uzvedību un tādējādi risināt lielākus jautājumus, piemēram, dabas aizsardzības, ekoloģijas problemātiku. Mans tēvs bija pūču pētnieks, tādēļ jau kopš bērnības esmu bijis tuvu pūcēm. Dažādu notikumu attīstības gaitā sanāca, ka arvien vairāk iekļāvos pūču pētniecībā un kaut kādā brīdī vienkārši to nepārtraucu.
Kā šobrīd pie mums klājas pūcēm?
Latvijā pavisam ir konstatētas 13 pūču sugas. Daļa no tām ir reti viesi, daļa regulāri ligzdojošas, bet daļa neregulāri vai reti ligzdojošas. Daļa ir tādas, kuras, visticamāk, ligzdo, bet līdz šim vēl nav pierādīta viņu ligzdošana. Retie viesi pie mums ir tās ziemeļu sugas, kurām tuvumā esošais izplatības areāls sarūk klimata pārmaiņu un citu faktoru ietekmē. Savukārt dienvidu sugas, kuras kādreiz ligzdoja un pēc tam dažādu apstākļu ietekmē izzuda, pēdējos gados atkal ir konstatētas ligzdošanā. Turpretim sešas pūču sugas pie mums ligzdo regulāri: meža pūce, urālpūce, ausainā pūce, bikšainais apogs, apodziņš un ūpis. Šīs sugas ir arī tās, par kurām izstrādāju savu disertāciju. Katra no šīm sugām ir ar kaut ko īpaša, taču, ja vienā vārdā jāraksturo, tad pie mums pūcēm klājas slikti.
Kādi galvenie faktori ietekmē pūču sastopamību?
Puču dzīvotnes ir tiešā veidā saistītas ar cilvēka saimniecisko darbību, un tā kopš industrializācijas sākuma ir vērsta uz dabas pakļaušanu. Pūcēm kā dabas sastāvdaļai saistošāka būtu saimniecības prakse, kura iekļaujas dabā, nevis pakļauj to. Grūti atbildēt, kā tieši tam būtu jāizskatās, jo ir dažādas ekosistēmas, nepieciešamības, taču mēs joprojām saimniekojam tā, lai pakļautu dabu, un šī pakļaušana atstāj negatīvu iespaidu arī uz pūcēm. Tajā pašā laikā evolūcija ir nepārtraukta un sugām ir jāpielāgojas, lai tās neizzustu, taču ne visas to spēj tik ātri, kā attīstās tehnoloģijas. Nemaz ne tik sen atpakaļ izplatīta prakse bija zemi art ar zirga palīdzību, tagad to dara ar traktoriem. Piemēram, ausainā pūce ir saistīta ar lauksaimniecības ainavu, kas nenozīmē tikai graudu laukus. Tie ir arī zālāji. Lieliem traktoriem platie arkli nespēj izlavierēt sarežģītā vidē, kas bagāta ar ainavas mikroelementiem, tāpēc tiek veidoti vienlaidus lieli un plaši lauki, taču šādi lauki nedod iespēju ausainajai pūcei baroties. Tajos netiek saglabāti atsevišķi koki vai puduri, kuros pūces varētu izveidot savas ligzdas.
Latvijā visbiežāk sastopamā meža pūce ir ārkārtīgi plastiska. Ligzdo gan netraucētu mežu iekšienē, gan lauksaimniecības ainavā, kurā ir vien atsevišķi augoši koki, gan pie mājām viensētās. Ja ir pietiekama barības pieejamība, šo sugu var sastapt arī pilsētas parkos. Pārējās pūču sugas, lai arī tām nosaukumā nav vārda "mežs", ir vairāk saistītas ar mežiem un meža iekšieni. Tās īsti neizmanto meža malas. Tām patīk maz traucēti un maz fragmentēti meži. Pārsvarā tās ir dobumperētāju sugas, izņemot ūpi. Vairākums no šīm sugām ir samērā lielas, piemēram, lielākas par vārnu – tām ligzdošanai ir nepieciešami lielu dimensiju koki, kuros ir lieli dobumi. Turklāt ir sugas, kuras ik gadu maina ligzdošanas vietu, – ir nepieciešams liels daudzums šādu koku, no kuriem izvēlēties. Tomēr es vēlos uzsvērt, ka ligzdošanas vietas ir tikai neliela daļa no visa, kas ir nepieciešams ligzdošanai – komplekss, kuru saucam par dzīvotni. Tas ietver arī barības pieejamību, laika apstākļu noturību un tamlīdzīgi.
Kāda ir barības pieejamība pūcēm?
Pūces barojas ar sīkajiem zīdītājiem, taču arī viņiem ir savas vajadzības pēc dzīvotnes jeb sugai nepieciešamo apstākļu kopuma. Mežos dzīvojošajām sugām tās ir kritalas, celmi, dobumi un daudzveidīga veģetācija. Līdz ar atmirušās koksnes daudzuma pieaugumu mežā pieaug arī sīko zīdītāju sastopamība. Taču šajā sakarā jāpiemin arī mikroklimats vecajās mežaudzēs. Tas ir daudz stabilāks. Kad saku "vecs", nedomāju gadu skaitli, bet to strukturālo un funkcionālo daudzveidību. Dabiskā vecā mežā visi koki nav veci – daļa koku ir augsti, daļa īsāki, citi pavisam īsi, kopumā veidojot vairākus vainaga stāvus. Šis vainagu stāvojums palīdz stabilizēt mikroklimatu, piedāvā pūcēm slēptuves un medību posteņus. Ir gana daudz pētījumu par mitruma ietekmi. Pašām pūcēm diez vai mitruma daudzums ir svarīgs, bet sīkajiem zīdītājiem, ar kuriem barojas pūces, tam ir nozīme. Ja nepietiks vienā barošanās tīkla līmenī, tad nepietiks uzkrājuma pārējos līmeņos.
Pūcēm ir svarīgāka temperatūras stabilitāte. Ziemā dabiskās mežaudzēs ir daudz siltāk nekā vienvecuma audzēs. Tādās audzēs, kurās ir lielu dimensiju koki, ir raksturīga sniega uzkrāšanās koku vainagos. Ja uznāk lielāks vējš, koku galotnēs esošā sniega sega nokrīt un sablīvējas, kas it kā neļauj pūcēm tik pie pelēm, bet arī peles nespēj pārvietoties pa sniega apakšu. Šādās situācijās peles gar koka stumbru izlien ārā un skrien pa sniega augšpusi, kas ļauj pūcēm tās noķert.
Vecās mežaudzes, dabiskās dzīvotnes pūcēm ir svarīgas, lai tās varētu baroties un vairoties. Ja, piemēram, salīdzinām ar 80. gadiem, vecu mežaudžu (pēc taksācijas aprakstiem) īpatsvars ir palielinājies, taču tajā pašā laikā ir palielinājies arī izcirtumu un jaunaudžu skaits. Tas nozīmē, ka šīs vecās audzes ir sadrumstalotas, tādas, kas nespēj veikt iepriekš minētās laika apstākļu un barības pieejamības noturības funkcijas.
Ko mums vajadzētu darīt, lai pūču skaits nākotnē nesaruktu?
Lai gan praktiski tā būtu tikai teorija, man kā pētniekam ir nepieciešama skaidra definīcija par to, ko nacionālā līmenī gribam – [saglabāt] dabu vai ņemam to, ko gribam šodien, aizmirstot par ilgtspēju. Ja mūs neinteresē daba, tad skaidrs, ka mūsu bērniem un mazbērniem Latvija vairs nebūs tāda, kāda tā ir tagad. Vai tas nozīmē, ka visu vajadzētu pārvērst rezervātā? Noteikti ne. Gribētu, lai ir vairāk nekā tikai izkārtnes līmeņa mēģinājumi, sarunas par to, ko un kā vēlamies redzēt ilgtermiņā. Jābūt pētījumos balstītai risinājumu meklēšanai. Jāveic kopīgi pētījumi. Ja risinājumus zinātniskām metodēm meklējam kopā, tad puses nevar strīdēties, kuram labāki dati vai pieeja. Kā piemēru varu minēt neseno koku ciršanas grozījumu Satversmes tiesu. Katrs var noskatīties procesu un redzēt, cik no konteksta izrauta var būt informācija. Es šajā kontekstā aicinu kopīgam darbam, kura rezultāti būtu kopīgi izdiskutēti. Ja mēs skatāmies tīri uz likumdošanu, tad tā jau nav slikta, bet ir problēmas ar tās ievērošanu. Ligzdas ir aizsargājamas, bet tajā pašā laikā koki tiek cirsti putnu ligzdošanas laikā.