Lai radītu klimatneitrālas un ilgtspējīgas ēkas, tapa arhitektu birojs CO2 ZERO. Tā vadītājs Jānis Gavars ir pārliecināts, ka, izstrādājot un popularizējot oglekļa neitrālus būvmateriālus, palīdz veidot ceļu zaļākai un videi draudzīgākai būvniecības nozarei. Vides ilgtspējas principu ievērošana ir ikviena mūsdienīga celtniecības projekta stūrakmens.
Kā dzima ideja par CO2 ZERO izveidi?
Jau 13 gadu nodarbojos ar būvniecības un projektēšanas darbu vadīšanu daudzās Eiropas, dažās Āzijas valstīs un arī Amerikā. Pandēmijas laikā atgriezos uz dzīvi Latvijā. Vienā no tīklošanas organizācijas BNI tikšanās reizēm man bija saruna ar ķieģeļu ražotāja Lode pārstāvjiem par to, kas mūsdienās arhitektiem ir svarīgi. Ja skatāmies globāli, tad galvenā sarunu tēma šobrīd ir par klimatu, par arhitektu atbildību nākotnes veidošanā un energoefektivitāti. Kad iestājās energoresursu krīze, spriedām par to, ka vienīgais veids, kā varētu samazināt Lodes ķieģeļu izmaksas, ir šos ķieģeļus neapdedzināt. Sākām iedziļināties kleķa māla būvniecībā un sapratām, ka šī ir lieliska iespēja, jo ir nepieciešams jauns būvmateriāls, lai mazinātu arī oglekļa emisijas problēmu, un ķieģeļu neapdedzināšana samazina produkta pašizmaksu. Jaunā produkta izstrādes laikā pārliecinājāmies par savu hipotēzi, ka neapdedzināts māla bloks, pēc emisiju aprēķina, ir pat labāks nekā koka materiāli, jo koks jāzāģē, jānogādā uz būvlaukumu un beigu beigās tas tāpat ir jāsadedzina. Turpretim māls, ja to pareizi apstrādā, dzīves ciklam beidzoties, pārvēršas sākotnējā izskatā. Jauns materiāls tika izdomāts, bet bija nepieciešams kāds, kas sāk šo materiālu pielietot projektos, lai parādītu industrijai, ka tas ir drošs, ilgtspējīgs un sniedz jaunas dizaina iespējas. Apvienojoties šajā nozarē Latvijā zinošākajam arhitektam Eduardam Beernaertam, man kā idejas virzītājam, Lodes fabrikai un Master Industry, kas ir koku māju ražotāji, tapa CO2 ZERO ar mērķi radīt klimatneitrālus projektus, apvienojot māla un koka būvniecību kā nākotnes standartu.
Kā vēl arhitektūra var palīdzēt atrisināt klimata krīzi?
Ja atbildīgi attieksimies pret to, ko darām, varam veidot vidi sev apkārt tādu, kādā gribam atrasties. Zinot, ka varam radīt klimatneitrālus projektus vai tādus, kas ir tuvu neitralitātei, rīkoties savādāk liekas nepareizi. Dānijā jau šobrīd ir limiti, cik daudz CO2 ēku var uz vienu kvadrātmetru radīt. Interesanti, ka pēc gada paši dāņu arhitekti sāka protestēt, ka šiem limitiem jābūt vēl zemākiem, jo šo sasniegšana esot pārāk viegla. Arī mums daba ir tuva, tāpēc gribētu aicināt atgriezties vairāk pat pie tādas kā latviskās dzīvesziņas, arī pieņemot ikdienas biznesa lēmumus. Mūsu uzdevums kā arhitektiem, kas jau tagad nodarbojas ar klimatneitrālu projektu izstrādi, ir palīdzēt arī citiem, piemēram, aprēķināt LCA (angļu valodā – Life Cycle Assessment jeb LCA ir analītiska metode, kas tiek izmantota, lai novērtētu produktu vai pakalpojuma vides ietekmi visā tā dzīves ciklā, sākot no izejvielu ieguves līdz atkritumu apsaimniekošanai vai pārstrādei – red.) novērtējumu, jo nevaram uzlabot to, ko nevaram izmērīt. Skaidrs, ka šis nav vienas dienas jautājums un no rītdienas nebūsim klimatneitrāli. Ir vajadzīga apziņa un pēc tam arī investīcijas jaunos un uzlabotos būvmateriālos. Emisiju aprēķins un atdeve pret ieguldījuma katrā gadījumā jāanalizē individuāli. Tā var būt ēku siltināšana, ventilācijas vai apkures sistēmas uzlabojumi, produktu ražotājiem loģistikas ķēdes pārskatīšana, taču, kamēr mums nav datu, tikmēr tie ir tikai minējumi. Līdz ar to liela laika daļa mūsu darbā ir tieši aprēķinu veikšana un analīze.
Kādi šobrīd ir lielākie izaicinājumi, īstenojot klimatneitrālus būvniecības projektus?
Šeit būtu jārunā par trim lieliem posmiem. Viens ir būves rašanās, jo svarīgi ir izejmateriāli un pats būvniecības process. Otrs posms ir ekspluatācijas fāze, bet trešais – utilizācija un demontāža. Arhitekti strādā ar tiem materiāliem, kas ir pieejami tirgū, tāpēc nepieciešami produkti, kuriem ir EPD vides deklarācija (produkta vides deklarācija – Environmental Product Declaration jeb EPD – ir oficiāla un starptautiski atzīta pieeja, kas ir noderīga daudziem ražošanas, būvniecības un pakalpojumu sniedzējiem – red.), kas pasaka, cik emisijas produkts vienā vienībā rada. Ja šīs deklarācijas nav, tad viena produkta dažādus ražotājus nav iespējams salīdzināt. Ir daudzas lietas, kas intuitīvi liekas labas, bet patiesībā tā nebūt nav. Kokmateriālu un siltinājuma ražotāju EPD deklarācijās varam redzēt milzīgas radīto emisiju atšķirības, kas ne vienmēr nozīmē arī cenu starpību. Svarīgi ir atbalstīt ražotājus, kas savus mājasdarbus ir izdarījuši un ir padarījuši savu ražošanas procesu, cik vien iespējams zaļāku. Ekspluatācijas fāzē būtisks elements ir energoefektivitāte, par kuru jau jāpadomā projektēšanas procesā. Svarīgi apzināties, ka projektējam ēku nākamajiem simts gadiem. Ja paskatāmies uz ēkām, kas celtas pirms simts gadiem, saprotam, ka tās nebūt neatbilst mūsdienu lietošanas prasībām. Nākotnē mums jāprojektē gan ēku plānojums, gan apdare un dažādi risinājumi tā, lai tos vajadzības gadījumā varētu nomainīt, atkārtoti izmantot vai pārstrādāt.
Mums vairāk ir jāveicina zaļo projektu tapšana. Lai arī zaļš uzreiz nenozīmē dārgāks, tomēr tas nav tipveida projekts, tāpēc tā projektēšanā ir jāiegulda vairāk laika, un jebkurā biznesā laiks ir nauda. Līdz ar to, šādiem projektiem dodot "zaļo koridoru", tā būtu motivācija restaurēt vecās ēkas, jo zaļās būvniecības pirmais princips ir nebūvēt to, kas nav jābūvē, bet atjaunot veco, ja ir iespējams. Šādu projektu saskaņošana mēdz aizņemt līdz pat trīs gadiem. Būtu labi, ja būvvalde būtu pretimnākošāka un process noritētu raitāk. Nepieciešami arī inovatīvi materiāli, lai varētu šo mērķi sasniegt, jo ar šodienas materiāliem to izdarīt ir sarežģīti.
Kas nākotnē mums būtu jāmaina, lai izveidotu zaļāku būvniecības nozari?
Eiropas Komisijas lēmumi jau tagad paredz, ka no 2030. gada visiem projektiem ir jābūt klimatneitrāliem, bet no 2028. gada visām sabiedriskajām ēkām. Par šo tēmu Arhitektu savienībā esam lasījuši semināru, bet pat daudziem nozares cilvēkiem tā ir pirmā dzirdēšana. Tā kā jebkura ievērības cienīga projekta realizācija aizņem vismaz piecus gadus, jau šodien visiem būtu jābūt absolūti skaidram, kas ir jādara. Izskatās, ka pagaidām tas ir liels "zilonis istabā", kuru negrib cilāt, jo šī tēma ir visnotaļ politizēta. Ja politiku nodala atsevišķi, tad neredzu neko sliktu tajā faktā, ka tiek radītas ēkas, kas nākotnē nepiesārņos vidi. Lieku lielas cerības uz šiem neapdedzinātajiem māla blokiem, kas varētu pilnvērtīgi aizvietot visus šobrīd pieejamos keramzīta, gāzbetona un keramikas apdedzinātos ķieģeļus. Tas būtu liels solis pretī zaļākai būvniecībai. Šī brīža dzīves dārdzība savā ziņā mums palīdz, jo cilvēki vairāk iegulda ēku siltināšanā, labāku rekuperācijas sistēmu un gudrā apgaismojuma, kas pielāgojas dienas gaismai, izvēlē. Ja attīstītājs saprot, ka viņu projektam ir jābūt konkurētspējīgam arī pēc simts gadiem, tad vairs nav domas par to, kā ātrāk uzbūvēt un pēc četriem gadiem vairs neko par objektu nezināt. Tā ir tāda liela domāšanas maiņa, kas ir jāpaveic. Pārslēgties no īstermiņa šodienas ieguldījuma uz ilgtermiņa ieguvumiem nākotnē.
Ko jūs pats ikdienā darāt, lai dzīvotu dabai draudzīgāk?
Esmu no tiem, kuri izvēlas lietas, kas manu ikdienu padara ērtāku. Piemēram, izvēlos elektroauto, jo ar to ir ērtāk un ātrāk pārvietoties pa pilsētu. Pērku kvalitatīvas lietas, jo zinu, ka tās varēšu izmantot ilgāku laiku, nevis īstermiņa modes preces vai sīkumus, kas sākumā liekas vilinoši, bet pēc dažiem mēnešiem tiek izmesti. Neaizraujos arī ar dažādiem interneta preču sūtījumiem, kas arī rada neredzamo vides piesārņojumu, jo daudzas preces tiek pasūtītas, bet daļa aizsūtītas atpakaļ tāpēc, ka vienkārši neder vai nepatīk. Beigu beigās tie ir milzīgi konteineru kalni ar precēm, kas pa pasauli tiek griezti riņķī bez īstas vajadzības.