Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +3 °C
Viegls lietus
Pirmdiena, 23. decembris
Viktorija, Balva

Uz mūžu Venēcijā par 350 eiro

Masu tūrisms Venēcijā pastāvīgu dzīvi uz salas padara arvien neciešamāku. Ja piepildīsies ļaunākās prognozes, pēc 40 gadiem pilsētā vairs nebūs neviena, kam uzņemt tās viesus.Tos, kuri grib lasīt iespaidus par Dodžu pili vai citiem Venēcijas tūristu miljonu apsēstiem apskates objektiem, kā arī uzzināt izdevīgākos restorānu un gidu piedāvājumus, jābrīdina jau laikus - pēc raksta būs vilšanās.

Turklāt liela, jo šis ceļojums, pirmkārt, ir mēģinājums noklīst no Venēcijas tūrisma artērijām un saprast, ko nozīmē dzīvot pasaules kultūras pērlē, kas pamazām izmirst. Starp citu, tā izmirst ne tikai tāpēc, ka ūdens pakāpeniski aprij greznās ēkas. Venēciju nogalina arī masu tūrisms, kas jau tā grūto salas dzīvi padarījis tik sarežģītu un dārgu, ka tās populācija rūk ar katru gadu. Otrkārt, šis būs ieskats citās, tūristu pūļiem mazāk zināmās Venēcijas lagūnas salās. UNESCO Pasaules kultūras mantojumā iekļauto Venēcijas lagūnu veido 62 mazākas un lielākas salas, no kurām daudzas nav apdzīvotas. Vairākas no tām veido Venēciju - kādreiz pasaules ietekmīgāko finanšu centru, kas mūsdienās pārvērties par vienu no planētas spēcīgākajiem tūristu magnētiem. Gadā šo pilsētu apmeklē 20 miljoni cilvēku. Tas nozīmē, ka Venēcija ir vieta, kur tūristu apjoms vienmēr pārsniedz vietējo iedzīvotāju skaitu. Vēl 60.gados salu apdzīvoja 145 000 venēciešu, bet mūsdienās to skaits krities līdz 60 000. Pastāv bažas, ka globālās sasilšanas un masveida tūrisma izraisītas sekas 40 gadu laikā Venēciju pārvērtīs par spoku pilsētu. Nežēlīgo klimata izmaiņu dēļ vairākums pilsētas ēku parādes durvju, pie kurām savulaik graciozi piestāja gondolas, netiek izmantotas jau gadu desmitiem, un tagad uz māju lieveņiem skalojas kanāla ūdens. Venēciešu cīņa ar augošo ūdens līmeni ilgst jau gadsimtiem ilgi, taču tagad ir cerība, ka nākotnē situāciju varētu uzlabot plūdu novēršanas sistēma, kas nesen testēta lagūnas ūdeņos. Šis mehānisms diemžēl nespēs apturēt kādu citu problēmu. Tie ir daudzie Venēcijas viesi, kuri ar katru gadu no pilsētas "padzen" arvien vairāk iedzīvotāju, jo daudzi vietējie ar tūrisma "uzskrūvētajām" cenām ikdienā nespēj izdzīvot. Venēcijas dārdzību palielina arī fakts, ka teju viss dzīvošanai nepieciešamais uz salu, kurā nav nevienas automašīnas, ir jāpiegādā ar laivām. Nepārprotami izdevīgāk ir dzīvot uz "sauszemes", tādēļ "īsti" venēcieši nākotnē, visticamāk, būs sastopami arvien retāk. Tagad vietējos pavisam droši vēl var sastapt, izejot ielās ap sešiem septiņiem no rīta, kad vērojami arī ekskluzīvi pilsētas skati. Piemēram, gandrīz tukšs Svētā Marka laukums. Tik agrās rīta stundās tā ir visparastākā pilsēta, kur var dzirdēt steidzīgus darbinieku soļus un ubagu kāju šļūkāšanu, manīt gar miskastēm ložņājošas žurkas un sētniekus, kuri ar skrapstošām slotām pucē ielas. Venēcija gatavojas kārtējam tūristu uzlidojumam, kas ar katru saullēkta tuvošanās minūti atkal sāk ieņemt pilsētu. Līdz ar viņiem ielās parādās arī tumšādainie imigranti, kuri, slapstoties no salas kārtībsargiem, tirgo viltotas dizaineru somas. Cits brīdis, kad vietējos, visticamāk, iespējams ieraudzīt, ir milzīgu prāmju iepeldēšana lagūnā. Tad venēcieši, bruņojušies ar plakātiem, karogiem, respiratoriem un kastroļiem, iziet krastmalā, lai protestētu pret milzeņiem, kuru dēļ ir padziļināta lagūnas gultne un mainījusies ekosistēma. Savukārt uz augstā prāmja klāja iznākušie atpūtnieki, tālumā nespējot sadzirdēt kastroļu sacelto troksni un saskatīt uzrakstus uz plakātiem, priecājas par vietējiem, kuri ieradušies viņus "sveikt". Atpūtnieki priecīgi māj pretī. Lai gan satiksme no Venēcijas uz citām lagūnas salām ir diezgan ērta, tūristi tās apmeklē salīdzinoši retāk. Piemēram, uz tuvāko no tām, kas labi redzama pa Venēcijas vienīgās slimnīcas logiem, var nokļūt nepilnās desmit minūtēs. Tā ir Mirušo sala jeb Venēcijas kapsēta Sanmikele, kas pārsvarā sastāv no kapu kopiņām un pīšļu urnām. Salas kapakmeņos var lasīt ne tikai venēciešu vārdus - zināmāko apbedīto nelaiķu vidū ir, piemēram, krievu komponists Igors Stravinskis un savulaik no PSRS izraidītais, vēlāk Nobela prēmiju literatūrā ieguvušais krievu dzejnieks Josifs Brodskis. Arī mūsdienās ir daudzi citviet dzimuši un dzīvi pavadījuši cilvēki, kuri vēlas, lai viņu pīšļi tiktu guldīti Venēcijā. Tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ 2010.gadā stājās spēkā likums, kas nelaiķu pelnus ļauj izkaisīt Venēcijas ūdeņos. Vietējiem kļūšana par daļu no Venēcijas lagūnas šobrīd maksā 50 eiro, savukārt ārzemniekiem šāda pēdējā vēlēšanās izmaksā krietni dārgāk - 350 eiro. Tiesa, nav skaidrs, kā pašvaldība kontrolē, vai aizgājēju pīšļi lagūnā netiek kaisīti bez maksas. Visu ceļojuma aprakstu par Venēcijas lagūnu lasiet žurnāla Sestdiena 18.oktobra numurā! 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena