Rāznas nacionālā parka teritorijā, Kaunatas pagasta Dubuļos – netālu no Lielā Liepu kalna – Aijas Kuzminskas vecvecāki dzīvojuši jau XX gadsimta 30. gados. Mūslaikos Zeltmājas ieskauj biezs mežs, ap sētu zeļ pļavas, un meža zvēri te esot bieži ciemiņi. Kuzminsku saimniecība ir aptuveni 100 hektāru plaša. Vecā māja faktiski nav mainījusi tēlu, kopš te saimnieko Aijas un Jāņa kuplā ģimene. Viņu vidējā meitiņa Enija mājas ārsienas izdekorējusi ar puķēm podiņos, bet vēsturisko guļbūves viesistabas sienu iekšpusē namatēvs nav gribējis apšūt, lai arī ķirmīši teju gadsimta gaitā savu darbu ir darījuši.
Aija ceļ galdā pašas sietu sieru un buļbašniekus – kartupeļu plācenīšus ar gaļu, kāpostiem, var izvēlēties arī ar burkāniem. Rīgā abi ar Jāni nodzīvojuši gadus piecus, tad atgriezušies Latgalē. Nomaļā vieta un statuss – šeit esošā īpaši aizsargājamā dabas teritorija gan ar tās priekšrocībām, gan ierobežojumiem, nav traucējis pieņemt dzīvē kardinālu lēmumu. Kā atzīst Aija, saimniekošanai nacionālajā parkā tomēr vairāk ir priekšrocību. Galvenā no tām – iespēja bērniem augt saskaņā ar dabu, pašiem – gūt mieru un visus darbus darīt ar mīlestību.
Vecās babiņas mācība
Rīgā Aija studējusi jurisprudenci. Jānis savukārt darbojies galdniecībā, kā pats atzīst – mēbeļu izgatavošana bijusi labi atalgots darbs. Kuzminskim ir četri bērni – pastarītim Jānim pusotra gadiņa, Agatei pieci gadi, Enijai – 15, bet vecākā ir 17 gadu jaunā Sanita, kura vienīgā dzimusi Rīgā.
"Kad šeit atgriezāmies, mājā saimniekoja Aijas tēvs. Sākām pamazām iedzīvoties. Te ir ļoti labi, no rīta izej pagalmā – putniņi čivina un tu domā nevis par to, kā paspēt uz transportu, bet gudro jaunas idejas," stāsta Jānis. Tiesa, kad Zeltmājās ienākuši, elektrības – var teikt – praktiski nebijis. Strāvas jaudas nepieticis pat veļasmašīnai. "Ja ieslēdzām tējkannu, pie kaimiņiem elektrības pazuda," smej Jānis. Abi ar kaimiņu laika gaitā ievilkuši jaunu pieslēgumu, bet tas prasījis gadiem ilgu birokrātisku un arī finansiālu cīņu, lai arī dzīvojam XXI gadsimtā. Te noderējušas Aijas zināšanas jurisprudencē. Arī piebraucamā ceļa sākumā faktiski nebijis, pārvietošanās ar auto – kaut džipu – te bieži notikusi ar lāpstas un stumšanas palīdzību. Vietējie iedzīvotāji saka, ka Dubuļu nosaukums cēlies no vārda "dubļi" – te, starp kalniem un lejām, pavasaros un rudeņos esot dikti dubļains. Taču Dubuļi ir virs jūras līmeņa augstākais Latvijas ciemats, bet Dubuļa kalna augstums ir 273 metri virs jūras līmeņa, tam ir vairākas virsotnes, ko vienu no otras atdala gravas un ielejas. Kuzminskiem arī dubļi nav bijis šķērslis mainīt dzīvi un dzīvesveidu.
Ja strādā ar mīlestību, viss veicas, jo no darinātās lietas staro laba enerģija
Jānis savā Rīgas darbavietā atpircis vecos darbagaldus, sācis nodarboties ar galdniecību, bet papildus abi ar Aiju sākuši siet žagaru slotas sētniekiem. Tāpēc arī reģistrējuši savu uzņēmumu – zemnieku saimniecību Tiptops, lai oficiāli varētu saņemt atalgojumu no komunālajām saimniecībām Rēzeknes pusē. Tas gan bijis sezonas darbs, tāpēc Zeltmāju saimnieki pievērsušies arī pirtsslotu siešanai. "Strādājām arī pa naktīm, sējām tūkstošiem slotu. Tagad tādas vairs nevienam nav vajadzīgas, jo ir plastmasas slotas, bet mēs paspējām – izbaudīt un nopelnīt," smej Aija un piebilst: "Jebkuru nopelnīto naudiņu vienmēr esam kaut kur ieguldījuši. Vīrs man vienmēr saka, ka vajag izmantot vietējos resursus. Man vajadzēja naudiņu studijām maģistrantūrā, prātoju – kur lai to ņem, bet vīrs teica – neuztraucies, atradīsim, un nodeva apkārt savāktos metāllūžņus. Sapratām vienu – ja tu kaut ko ļoti vēlies un tev to vajag, ja saproti, ka ar to varēsi pelnīt, tad vai nu paskaties apkārt, vai ieslēdz savus iekšējos resursus. Ar savu fantāziju ļoti daudz esam paveikuši – paši sev par prieku un arī nopelnot."
Kuzminsku meitenes izgatavo rokassprādzes, Aija sien šūpuļtīklus un no Rāznas ezerā savāktajiem akmentiņiem darina rotaslietas – reiz, gan ezermalu ar ģimeni pastaigājoties, sapratusi – akmentiņi taču arī ir resurss, ko izmantot! Taču ir kāds bauslis. "Man vecāmāte iemācīja, kad biju maziņa: visu, meitiņ, ko dari, dari ar mīlestību. Nodomāju – ko tur baba runā, kāda tur mīlestība! Bet pēc 30 gadiem tu sāc atjaust, ko nozīmē darbs ar mīlestību. Tās pašas pirtsslotas – man tās izpirka stundas laikā un gadus piecus strādāju tikai uz klientiem. Ja strādā ar mīlestību, viss veicas, jo no darinātās lietas staro laba enerģija," uzskata Aija.
Gandrīz desmitniekā
Slotas nebija Kuzminsku vienīgais maizes avots. Savu pirmo ģitāru Jānis mēģinājis uztaisīt jau pirms 20 gadiem, kad dzīvojis Latgalē un spēlējis vietējā lauku muzikantu grupiņā. Muzikālās izglītības gan Jānim nav, lai arī skolas gados Ērgļu pusē visi brālēni un māsīcas pēc skolas apmeklējuši mūzikas skolu. Jānis – tikai ne to!, – un izvēlējies Madonā mācīties mākslas skolā. Taču vairākus gadus vēlāk – klausoties leģendāro rokmūzikas grupu Scorpions – dikti gribējies elektrisko ģitāru.
"Paziņa atdeva savas vecās ģitāras lūznīšus – varbūt noderēs. Ilgi taisīju to savu pirmo ģitāru, beigās nokurināju, līdz skanēšanai tā arī nenonākot. Interneta vēl nebija, bibliotēkās informācijas maz. Meistaru arī nebija, bet pēc laika sagribējās to lietu novest līdz galam," atceras Jānis.
Kad pārcēlušies no Rīgas uz Zeltmājām, arī aizsācies Jāņa nopietnais hobijs – viņš ir profesionāls ģitāru izgatavošanas meistars, kura mūzikas instrumentus pērk un pasūta arī atzīti mākslinieki, jo "tādu pašu kā visiem var nopirkt veikalā", taču Jānis izgatavo klienta īpašām vēlmēm atbilstošas. Kāda no Jāņa ģitārām aizceļojusi vistālāk – uz Sietlu ASV. Vidēji mēnesī sanākot uztaisīt vienu ģitāru, bet pasūtījumi jau krājas rindā uz priekšu.
Galvenais, nebaidīties meklēt jaunas nišas un izpausmes
Šim nolūkam Jānim ir sava darbnīca un pat sava grupa: "Sākumā spēlējām paziņu dzimšanas dienās pie galda. Es spēlēju ģitāru, draugs – basģitāru, bet nebija bundzinieka. Trešais draugs atteicās "blamēties publikas priekšā", un es prasu Aijai – negribi nākt par bundzinieku?" – "Traks esi?" – atteikusi Aija, kura bungas pat tuvumā nebija redzējusi, bet pagāja pāris mēnešu, un Aija kļuva par bundzinieci. Taujāts par viņu grupas Gandrīz desmitniekā repertuāru, Jānis pasmaida – jautrs folkloristiskais pagasta pankroks. "Apdziedam, apspēlējam humoristiskas sadzīves situācijas, kas pie mums laukos te notiek," piebilst namatēvs, kurš pats ir arī dziesmu tekstu autors. Savukārt Aija nekavējoties noskandina dziesmiņu par ģitāru: "Nopirku es ģitāru, domāju, ka spēlēšu. Tā kā spēlēt nepratu, putniem dzīvot pakāru."
Kaut kaimiņi te ir patālu, tomēr daži uzskata, ka Kuzminsku dzīvesveids esot visai īpatnējs. Kad Jānis sācis meistarot ģitāras, teikuši: "Pavisam nojūdzies, būtu labāk logus taisījis..." Taču Jānis uzskata – galvenais, nebaidīties meklēt jaunas nišas un izpausmes. Dubuļos top viņa jaunā darbnīca.
Nevis peļņai, bet dvēselei
Mājas saimniece rāda bukletu par Dubuļiem, tas tapis ar Rēzeknes novada pašvaldības Izglītības pārvaldes izsludināto konkursu par jaunatnes iniciatīvas projektu Mācīsimies saglabāt kultūras mantojumu, Kaunatas pagasta pārvaldes un z/s Tiptops finansiālu atbalstu. "Palīdzam realizēt arī dažādus ar jaunatnes izglītību saistītus projektus," paskaidro Aija un atzīst, ka ar Rēzeknes novada pašvaldību sadarbība veidojas laba. Pieredzes apmaiņas nolūkos Zeltmājās ciemojusies arī Azerbaidžānas uzņēmēju delegācija.
Tūristu grupas bieži apciemo Kuzminsku mājas – Aija ekskursantiem galdā ceļ buļbašniekus, Jānis izrāda ģitāru darbnīcu, abi stāsta par dzīvi lauku sētā un savu pasaules redzējumu: "Dažkārt cilvēkiem nemaz nevajag viesu namus, viņiem gribas izjust tādu īstu, nesamākslotu lauku vidi." Ko tas prasa mājas saimniekiem – biežāk pucēt māju, vienmēr turēt sevi formā? "Un tas nav slikti! Meitas sanes māju pilnu ar dažādiem augiem, es pati vienubrīd nodarbojos ar klūdziņu pīšanu – mūsu mākslinieciskajām izpausmēm bieži ciemiņi nāk tikai par labu," atzīst Aija un piebilst: "Ja nonāc pie slēdziena, ka ar to var nopelnīt, var atrast laiku gan lūpas uzkrāsot, gan māju sapost. Vienkārši nevajag slinkot. Šad tad varbūt par daudz slinkojam, bet vispār cilvēkā ir milzīgs potenciāls, ko viņš var izdarīt."
Sākam skaitīt, cik Aijai ir profesiju – nonākam vismaz līdz septiņām, jo viņa ir ne tikai juriste, bet arī bioloģijas un mājturības skolotāja, dažādu pulciņu vadītāja un vadībzinātņu maģistre, bet amata prasmes papildina šo sarakstu. Aija strādā arī par lektori Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā. Jānis savukārt ir diplomēts radioelektroniskās aparatūras atslēdznieks montieris. "Ar koku kā ar materiāliem man jau no bērnības patika darboties. Kaimiņos bērnībā dzīvoja koka amatnieks, mākslinieks, kurš iemācīja ar šo materiālu strādāt. Kad gribas no koka atpūsties, man patīk arī pametināt, ar dzelžiem ņemties. Patīk ik pa brīdim mainīt darbošanos – nevis peļņai, bet dvēselei," saka Jānis.
Kā tad Kuzminski iecerējuši turpmāk saimniekot plašajos 100 hektāros? "Pārsvarā mums ir meži, un domāju, ka arī pārējo lauksaimniecības zemi apstādīsim ar mežiem. Negribas zemei ļaut vienkārši aizaugt," atklāj saimnieks. Viņš neslēpj – īpaši aizsargājamā dabas teritorijā ir ierobežojumi attiecībā uz mežsaimniecisko darbību, bet "visam var pielāgoties". "Tūrisma infrastruktūras attīstība Rāznas nacionālajā parkā ir apsveicama. Cilvēki uz šejieni brauc vairāk, un mums blakus ir Lielais Liepu kalns. Šādi interesanti objekti paver iespējas arī mums kā uzņēmējiem un zaļā dzīvesveida piekritējiem. No Liepājas pie manis diez vai speciāli brauktu skatīties ģitāru darbnīcu, bet, apvienojot maršrutus, iegriežas arī Zeltmājās," gandarīts ir Jānis. Kuzminskiem nav laika drūmām noskaņām. "Arī ziema mums patīk. Ar ģimeni dodamies slēpot, snovot un slidot. Bebri appludināja vienu teritoriju mežā – mežu zaudējām, bet ieguvām slidotavu," pasmaida Aija.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.