Parīzes Klimata vienošanās paredz ne tikai siltumnīcas efektu radošo izmešu daudzuma ierobežošanu, bet arī pasākumus, lai pielāgotos jau esošajiem klimatiskajiem apdraudējumiem.
Atskaites punkts
Vienošanās, kas ANO Ietvara konvencijas par klimata pārmaiņām robežās regulē pasākumus par siltumnīcas efektu radošo izmešu samazināšanu atmosfērā, sākot no 2020. gada, tika panākta ANO Klimata pārmaiņu konferencē (UNFCCC) Parīzē (COP21 – pēc sarunu kārtas skaitļa), kura noslēdzās 2015. gada 12. decembrī. 2016. gada 22. aprīlī šo dokumentu parakstīja gandrīz 200 pasaules valstu pārstāvji. Oficiāli vienošanās mērķis ir aktivizēt ANO Ietvara konvenciju par klimata pārmaiņām, tostarp noturēt globālo vidējās temperatūras kāpumu šajā gadsimtā, t. i., līdz 2100. gadam, "ievērojami zemāku" par diviem grādiem pēc Celsija, kā arī īstenot pasākumus temperatūras kāpuma ierobežošanai ar 1,5 grādiem pēc Celsija.
Zīmīgi, ka par atskaites punktu tiek izmantots tā dēvētais pirmsindustriālā laikmeta līmenis jeb faktiski – XIX gadsimts. Vairākums zinātnieku uzskata, ka divi grādi ir tas slieksnis, kuru pārkāpjot globālās sasilšanas negatīvās sekas kļūs nenovēršamas. Pašlaik vidējā globālā temperatūra pakāpusies par vienu grādu, salīdzinot ar pirmsindustriālo laikmetu, un ļoti ticams, ka tuvāko desmit gadu laikā pakāpsies vēl par pusgrādu.
Šī iemesla dēļ ir svarīgi, ka konferences, kuru tās vadītājs, toreizējais Francijas ārlietu ministrs Lorāns Fabiuss, nodēvēja par "vēsturisku pagrieziena punktu", dalībnieki arī paziņoja, ka siltumnīcas efektu radošo izmešu emisijas augstākais punkts (t. s. smaile) jāsasniedz tik ātri, cik vien tas izrādīsies iespējams, bet pēc tam jāsākas emisijas lejupslīdei. Ap trim ceturtdaļām siltumnīcas efektu radošo izmešu veido oglekļa dioksīds jeb ogļskābā gāze, otrs nozīmīgākais šajā sarakstā ir metāns (CH4).
Kopumā vienošanās paredz, ka to parakstījušās valstis savu ieguldījumu deklarētā kopīgā mērķa sasniegšanā nosaka katra individuāli, pārskatot to reizi piecos gados. Vienlaikus nav paredzēti piespiešanas mehānismi vai soda sankcijas gan attiecībā uz deklarētajiem nacionālajiem mērķiem, gan to izpildes nodrošināšanu. Ja vienošanās izrādīsies kādai valstij nepieņemama, tā varēs atteikties no līdzdalības pasākumos, paziņojot par atteikšanos trīs gadus iepriekš.
Pagaidām nav detalizēti izstrādāti konkrēti mehānismi, ar kuru palīdzību vienošanos parakstījušās valstīs plāno cīnīties ar klimata pārmaiņām, lai gan iecerēts, ka bagātās valstis finansiāli palīdzēs mazāk bagātajai pasaules daļai, gan finansējot pasākumus vienošanās ietvaros, gan jau notikušo vai pašlaik notiekošo klimata pārmaiņu seku novēršanu. Tiek lēsts, ka, sākot ar 2020. gadu, šādiem nolūkiem varētu tikt tērēti 100 miljardi ASV dolāru (91,36 miljardi eiro) gadā, bet pēc pieciem gadiem palīdzības apmērs var tikt pārskatīts. Priekšplānā tiks izvirzīti centieni atteikties no fosilajiem enerģijas avotiem, tos nomainot ar atjaunojamo enerģiju, mežu platību atjaunošana un citi līdzīgi pasākumi.
Plašs interešu spektrs
Vienošanās panākšana nebija vienkārša, un konference dalībvalstu pretrunu dēļ principiālos jautājumos pat noslēdzās dienu vēlāk, nekā bija iecerēts sākotnēji. Piemēram, Indija neslēpa viedokli, ka vēsturiski par klimata pārmaiņām ir atbildīgas Eiropa un Ziemeļamerika, kurām tāpēc arī jāfinansē lielākā daļa pasākumu vienošanās ietvaros. Daži konferences dalībnieki savukārt apgalvoja, ka savu ekonomisko sasniegumu dēļ tādas valstis kā Ķīna, Indija, Singapūra, Dienvidkoreja un vēl citas ir pieskaitāmas pie attīstītajām ekonomikām. Ķīna noraidīja priekšlikumu ik pēc pieciem gadiem pārbaudīt, kā valstis pilda savas saistības vienošanās ietvaros, – šādu pretrunu bija daudz, tāpēc konferences beigās panākto konsensa vienošanos atsevišķi eksperti uzskata par pārāk izplūdušu un vispārīgu.
Tiesa – atšķirībā no vienošanās noslēgšanas ar tās spēkā stāšanos neradās nekādas problēmas. Lai dokuments stātos spēkā, bija nepieciešams, lai pēc parakstīšanas to ratificētu vismaz 55 valstis, kuras kopā rada vismaz 55% visas pasaules ogļskābās gāzes izmešu atmosfērā. Oficiāli šis nosacījums tika izpildīts oktobra sākumā, un trīsdesmit dienas pēc tam – 4. novembrī – vienošanās var stāties spēkā.
Dokumentu ir ratificējušas tādas ekonomikas kā Ķīna, ASV, Indija, Brazīlija, Eiropas Savienība (ES) kā reģionāla organizācija un daļa ES dalībvalstu. (Latvija dokumentu ir parakstījusi, un jāpiebilst, ka Latvijas izmešu daļa arī ir otra mazākā ES – 0,26% no visiem ES izmešiem, mazāk ir tikai Kiprai – 0,21%.) Izšķirīgs šajā gadījumā bija ASV un Ķīnas lēmums ratificēt vienošanos – šīs lielvalstis, kuras abas kopā rada 44% visas pasaules siltumnīcas efektu veidojošo izmešu atmosfērā, iepriekš bija atteikušās atbalstīt virkni iniciatīvu cīņai ar klimata pārmaiņām, uzskatot ierosinājumus par neatbilstošiem ekonomiskajām interesēm.
Par konkrētiem instrumentiem un mehānismiem sarunas sāksies jau nākamajā klimata sarunu kārtā (COP22) Marrākešā Marokā no 7. līdz 18. novembrim. Maroka kā sarunu vieta nav izvēlēta nejauši, jo valsti nopietni apdraud Sahāras tuksneša izplešanās, kas tiek uzskatīta par tiešām globālās sasilšanas sekām. Tajā pašā laikā pretrunīgo ekonomisko interešu, dažādā dzīves līmeņa un citu faktoru dēļ klimata sarunu nākamie raundi solās būt ļoti smagi. Piemēram, Ķīnā, kura rada vairāk oglekļa dioksīda izmešu (28,03% no visas pasaules oglekļa dioksīda izmešiem 2015. gadā) nekā ASV un ES kopā, vismaz sestā daļa izmešu rodas ražotnēs, kuru produkcija tiek eksportēta, bet vēl ievērojama daļa izmešu – rietumvalstu kompānijām piederošajās ražotnēs, kas ražo preces Ķīnas tirgum.
Pagaidām var tikai minēt, kā izdosies samērot Parīzes Klimata vienošanos ar Ķīnas valsts, kā arī eksportējošo un ārvalstu kompāniju interesēm. Līdzīga situācija ir vērojama ne tikai Ķīnā, bet arī virknē Dienvidaustrumāzijas reģiona valstu, kurām klimata pārmaiņas ierobežojošas prasības var nozīmēt arī ekonomiskās izaugsmes un dzīves līmeņa kāpuma palēnināšanos. Citas nozīmīgas valstis, arī Krievija, kura kā atsevišķa valsts ir pasaules ceturtā lielākā (neskaitot kopumā ES) oglekļa dioksīda izmešu radītāja, savu ekonomisko interešu vārdā paziņojušas, ka ratificēs līgumu ne agrāk kā 2019. gadā. Neoficiāli Krievijas amatpersonas norāda, ka cīņa ar klimata pārmaiņām var kavēt vairāku nozīmīgu ekonomisko programmu īstenošanu, tajā skaitā tā dēvētās importa aizstāšanas ietvaros, un tāpēc Maskava nekur nesteigsies.
Skeptiķu balsis
Papildus bažām, ka virkne valstu ekonomisku vai pat politisku iemeslu dēļ (daudzviet populārs ir viedoklis, ka Parīzes Klimata vienošanās ir sava veida bagāto valstu sazvērestība, lai nepieļautu attīstības valstu ekonomisko uzplaukumu, un ir vēl arī citas sazvērestību teorijas) vienošanos vai nu ignorēs, vai pildīs labākajā gadījumā formāli, tai netrūkst arī cita veida kritiķu. Vienošanās saņem uzbrukumus uzreiz no divām skeptiķu frontēm – daļa skeptiķu uzskata, ka nekādas cilvēka izraisītas globālās sasilšanas vispār nav, savukārt citi skeptiķi norāda, ka klimata pārmaiņu process cilvēces aktivitāšu dēļ uzņēmis tādu ātrumu, ka paliatīvas metodes vairāk nav spējīgas to apturēt un nepieciešami daudz radikālāki risinājumi.
Pirmajā gadījumā tiek norādīts uz dažādiem vēsturiskiem klimata pārmaiņu cikliem – periodisku globālās sasilšanas un lielāku vai mazāku ledus laikmetu cikliskumu līdz galam neizprastu iemeslu dēļ. Lai cik dažādi arī būtu skaidrojumi, kā arī priekšstati par ciklu ilgumu, par cikliskumu liecina gan rakstītās vēstures avoti, gan ģeoloģisko datu analīze, un gandrīz visi klimatisko ciklu teorijas atbalstītāji ir vienisprātis, ka pašlaik iestājies kārtējais globālās sasilšanas periods. Šī iemesla dēļ tiek uzskatīts, ka cīņa pret klimata pārmaiņām ir bezjēdzīga, bet ar klimata pārmaiņām ilgākos laika posmos ir vienkārši jāprot sadzīvot, tāpat kā ar gadalaiku maiņu.
Daudz radikālāku metožu piekritēji turpretim nešaubās, ka cilvēka darbība klimata pārmaiņas ietekmē jūtami vairāk, nekā tiek uzskatīts, it īpaši situācijā, kad būtiska cilvēku ietekme uz apkārtējo vidi norit vienā laikā ar dabisko globālo sasilšanu. Tiek norādīts, ka izmaiņas iepriekšējo lielo klimatisko ciklu laikā noteikuši tikai dabiski cēloņi, bet tagad cilvēka darbība izjaukusi līdzsvaru. Rezultātā arī globālais vidējais temperatūras kāpums tiek gaidīts ievērojami augstāks, nekā tas būtu noticis dabisko procesu dēļ. Šīs koncepcijas piekritēji uzskata, ka Parīzes Klimata vienošanās mērķi ir neizpildāmi, jo jau pašreizējā situācija ir ieprogrammējusi divas trīs reizes lielāku vidējās temperatūras kāpumu ilgtermiņā, nekā tiek gaidīts oficiāli (nereti tiek minēti četri pieci grādi pēc Celsija 1,5–2 grādu vietā).
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.