Šā gada 1. maijā Madhjas Pradēšas štatā Indijā stājās spēkā vienreizējās lietošanas plastmasas maisiņu pārdošanas pilnīgs aizliegums, par kuru, lai arī ar vieglu humora pieskaņu, tiek uzskatīts, ka tas varētu būt viens no efektīvākajiem šāda veida aizliegumiem visā pasaulē.
Madhjas Pradēšas govis
Aizlieguma ļoti ticamā efektivitāte slēpjas lēmuma galvenajā iemeslā – apkārtējās vides piesārņošana ar plastmasas maisiņiem regulāri kļūst par govju nāves cēloni, bet attieksme pret govīm Indijā, kā zināms, ir īpaša. Madhjas Pradēšas štats ir tikai viens no nu jau vairākiem Indijas štatiem, kas cenšas ierobežot plastmasas maisiņu izplatību un nonākšanu apkārtējā vidē, kas kļuvusi par globāla mēroga problēmu. Turklāt tie maisiņi, kas nonāk apkārtējā vidē, radot piesārņojumu un kļūstot par putnu un dzīvnieku nāves cēloni – pēc vides aizsardzības aktīvistu aplēsēm, tikai pasaules okeāna piesārņojums ar plastmasu ik gadu prasa aptuveni miljona jūras putnu un vairāk par 100 tūkstošiem jūras zīdītāju dzīvību –, nav vienīgā nelaime. Gandrīz pilnīga plastmasas maisiņu pārstrāde atkārtotai izmantošanai vai arī to utilizācija videi nekaitīgā veidā ir ļoti dārga, un to var atļauties vien nedaudzas valstis, turklāt arī tad kāda daļa maisiņu vienmēr paliek nepārstrādāta. Savukārt, ja pilnīgas pārstrādes iespēju nav – un tādu nav absolūtam vairākumam pasaules valstu –, plastmasas maisiņi nonāks atkritumos, kur nodarīs kaitējumu videi neatkarīgi no tā, kā šos maisiņus tiks mēģināts pārstrādāt. Būtiski, ka nelielas plastmasas daļiņas kā videi, tā cilvēkiem un dzīvniekiem ir daudz bīstamākas un kaitīgākas par lielākiem fragmentiem, bet tieši šādas daļiņas bieži rodas, cenšoties utilizēt plastmasas maisiņus.
Jāatgādina, ka "plastmasa var sadalīties ļoti sīkās, caurspīdīgās, cilvēka acij neredzamās daļiņās, kas var nogulsnēties arī jūras sālī, ko lietojam uzturā. Tas bieži vien ir piesārņots ar plastmasu, ko var pamanīt tikai laboratorijā, veicot sastāva analīzi", Dienai jau iepriekš sacīja Vides izglītības fonda vides eksperts Edmunds Cepurītis un paskaidroja – pagaidām gan vides pētniekiem pietrūkstot detalizētas informācijas par to, kuras zivju sugas visvairāk cieš no plastmasas piesārņojuma, jo "faktiski cieš visas sugas. Katrā ziņā ar katru gadu palielinās ietekmēto zivju sugu skaits".
Apzinoties plastmasas maisiņu kaitīgo ietekmi, tāda vai citāda veida šķēršļus to izplatības ceļā cenšas likt aizvien lielāks skaits pasaules valstu un administratīvo vienību, turklāt šis saraksts visu laiku papildinās, un tajā atrodama, piemēram, Ķīna, Brazīlija, Meksika, Bangladeša, 20 ASV štatu vai kādas to daļas, ap 150 ASV pilsētām, tostarp Losandželosa, Portlenda, Čikāga, Dalasa un citas, gandrīz visas Eiropas Savienības (ES) un Eiropas Ekonomiskās zonas valstis, ap diviem desmitiem Āfrikas valstu, ieskaitot Ruandu un pat Somālijas oficiālo valdību.
Eiropas direktīvas
Latvijas gadījumā īpaša nozīme, protams, ir ES nostājai. 2013. gada novembrī Eiropas Komisija (EK) publiskoja priekšlikumus, kuru mērķis bija samazināt vieglo plastmasas iepirkumu maisiņu (ar materiāla biezumu, mazāku par 50 mikroniem) izmantošanu. Priekšlikumi paredzēja, ka ES dalībvalstis var izvēlēties tām piemērotākos pasākumus, lai novērstu plastmasas maisiņu izmantošanu, un beidzās ar Eiropas Parlamenta direktīvu 2015/720, kas tika pieņemta 2015. gada aprīlī un ar kuru kārtējo un pagaidām pēdējo reizi tika grozīta vēl 1994. gadā pieņemtā direktīva 94/62/EK par iepakojumu un iepakojuma izlietošanu.
Atbilstīgi pēdējiem grozījumiem, ES dalībvalstīm ir ieteikti divi pasākumi vieglo plastmasas maisiņu izmantošanas būtiskai samazināšanai, turklāt vismaz viens no šiem pasākumiem ir jāīsteno obligāti. Pirmajā gadījumā ir jāpanāk, ka 2019. gada beigās izmantoto vieglo plastmasas iepirkumu maisiņu skaits nepārsniedz vidēji 90 maisiņu uz vienu cilvēku gadā (samazinājums par 50%, salīdzinot ar 2010. gadu), un vidēji 40 maisiņu uz vienu cilvēku gadā 2025. gada beigās (samazinājums par 80%). Iepriekš minētais neattiecas uz ļoti vieglās plastmasas iepirkumu maisiņiem (ar materiālu biezumu, mazāku par 15 mikroniem), kas tiek izmantoti vaļējas pārtikas primārai iesaiņošanai vai arī higiēnas nolūkos.
Otrs piedāvājums paredz, ka līdz 2018. gada beigām tiek pilnībā aizliegta vieglās plastmasas maisiņu izsniegšana bez maksas tirdzniecības vietās. Arī šis iespējamais aizliegums neattiecas uz ļoti vieglās plastmasas maisiņiem, lai gan valsts pēc savas iniciatīvas, protams, var īstenot pasākumus arī to ierobežošanai. Vienlaikus šo pasākumu īstenošanai nepieciešamie administratīvie vai ekonomiskie lēmumi pilnībā paliek ES dalībvalstu kompetencē, daudzas no kurām jau pirms tam bija īstenojušas dažādus pasākumus plastmasas maisiņu patēriņa ierobežošanai.
Tāpat direktīvā noteikts, ka ES dalībvalstis, sākot no 2018. gada 27. maija, ziņo EK par vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu gada patēriņu, bet aplēsēm tiek izmantota vienota metodoloģija. 2010. gadā veiktās aplēses, kas tika izmantotas, lemjot par direktīvu 2015/720, liecināja, ka ES patērē kopumā gandrīz 100 miljardus plastmasas iepirkumu maisiņu jeb vidēji 198 plastmasas maisiņus uz vienu cilvēku gadā, no kuriem pārstrādāti un atkārtoti izmantoti tiek tikai 7%. Īpaši ar plastmasas maisiņu izmantošanu grēkoja Austrumeiropas un Baltijas valstis, ieskaitot Latviju, kurās kopējais izmantoto maisiņu skaits pārsniedza 500, no kuriem 466 palika nepārstrādāti atkārtotai lietošanai. Tādās Ziemeļvalstīs kā Dānija un Somija kopējais izmantoto plastmasas maisiņu skaits uz vienu iedzīvotāju gadā bija mazāks par 90, to vidū tikai četri no tiem netika pārstrādāti. Visbeidzot Īrijā un Luksemburgā tiek izmantoti vien pāris desmiti plastmasas maisiņu (gan vienreiz lietojamo) uz cilvēku gadā. (Oficiālajos dokumentos nekur nav atrodams šo aplēšu sākotnējais avots, kas rada neizpratni, tomēr, tā kā šos datus izmanto ES oficiālās institūcijas, var pieņemt, ka 2010. gadā tie vairāk vai mazāk atbilda realitātei. Tajā pašā laikā šobrīd Latvijā šis rādītājs ir ap 200 vai pat mazāk vieglās plastmasas iepirkumu maisiņu uz vienu cilvēku gadā.)
No Dānijas līdz Francijai
Plastmasas iepirkumu maisiņi lielveikalos masveidā sāka parādīties 1977. gadā, lai gan plastmasas iepakojumi tika izmantoti jau krietnu laiku iepriekš. Pietika ar 15 gadiem plastmasas maisiņu masveida izdales, lai Dānija kā pirmā valsts pasaulē saprastu, kādu kaitējumu tie nodara, nonākot apkārtējā vidē, un 1993. gadā Dānijā tika pieņemts pirmais plastmasas iepirkumu maisiņu izmantošanu ierobežojošais likums – tirgotājiem tika aizliegta to bezmaksas izdale. Šis solis īsā laikā noveda pie tā, ka plastmasas maisiņu izmantošana Dānijā samazinājās par 60%, bet apvienojumā ar atkritumu šķirošanu un pārstrādi otrreizējai izmantošanai, kā arī vērienīgām informatīvajām kampaņām arī padarīja Dāniju par vienu no veiksmīgākajiem piemēriem šajā ziņā. Līdzīgi kā Dānija nedaudz vēlāk rīkojās arī Somija, kur vieglo plastmasas maisiņu izmantošanas samazināšana tāpat izrādījusies ļoti sekmīga.
Cits veiksmīgs piemērs ir Īrija, kur Ziemeļjūras piesārņošanas ar plastmasas maisiņiem nomocītās varas iestādes 2001. gadā gan izšķīrās aizliegt maisiņu bezmaksas dalīšanu, gan aplika to tirdzniecību ar ievērojamu nodokli, kas vēlāk tika vairākkārt paaugstināts brīžos, kad maisiņu izmantošana sāka atkal palielināties. Rezultātā vidējais rādītājs samazinājies vairāk nekā par 90% – no 328 uz cilvēku gadu tūkstošu mijā līdz 18 gadu desmitu vēlāk, bet daudzos veikalos vieglie plastmasas maisiņi vairāk netiek pat tirgoti. Īrijas risinājumu – šo maisiņu papildu aplikšanu ar jūtamiem nodokļiem – daudzi eksperti uzskata par labāko iespējamo arī Latvijā. Tiesa gan, labs paraugs varētu būt arī Igaunija, kur pircējiem tiek atstātas izvēles iespējas starp plastmasas un papīra maisiņiem, pēdējos piedāvājot par pievilcīgāku cenu.
Ar ekonomiskām metodēm samazināt plastmasas maisiņu izmantošanu cenšas arī ES lielvalstī Vācijā, tikai šajā gadījumā veikaliem par katru pircējiem piešķirto vai pārdoto maisiņu ir jāmaksā īpašs pārstrādes nodoklis, no kura tos atbrīvo, ja pārdevējs atsakās no plastmasas maisiņu piedāvāšanas. Tā kā nodoklis ir gana augsts, to veikalnieku, kas ir ar mieru šādu nodokli maksāt, kļūst aizvien mazāk. Citu ceļu izvēlējušās tādas valstis kā Itālija un Francija, kuras attiecīgi no 2011. gada 1. janvāra un 2016. gada 1. jūlija noteica vieglās plastmasas maisiņu pārdošanas pilnīgu aizliegumu tirdzniecības vietās – tirgotāji pircējiem drīkst piedāvāt tikai somas un maisiņus no auduma, papīra vai biopolimēriem. Pēdējie ir ražoti no dabīgām izejvielām, tostarp pārtikas atkritumiem, graudiem, cietes, cukura, un pēc nonākšanas dabā ātri izjūk (biodegradējas jeb bionoārdās), nenodarot kaitējumu apkārtējai videi.
Nākotne – biopolimēros?
Tieši ar biopolimēriem galvenokārt tiek saistīta vieglo plastmasas maisiņu turpmāka pastāvēšana. Papīra maisiņu ražošanai nepieciešami koki, kas atkal ir kaitējums apkārtējai videi, auduma maisiņi ne vienmēr ir piemēroti atsevišķu pārtikas produktu pārnēsāšanai, savukārt biopolimēri no parastās (no ogļūdeņražiem izgatavotās) plastmasas ne ar ko neatšķiras, izņemot vienīgi to, ka sadalās parasti dažu mēnešu laikā un nerada kaitējumu apkārtējai videi. Par to, ka izvēle būs par labu biopolimēriem, liecina arī fakts, ka laikā, kad ES līmenī tika spriests par vieglās plastmasas maisiņu izmantošanas samazināšanu, dienaskārtībā parādījās arī jautājums par šo maisiņu ražotājiem, kādu ES ir nepilni trīs simti, izskanot bažām, ka īpašniekiem nāksies slēgt rūpnīcas, bet cilvēki zaudēs darbu.
Pēc rūpīgākas jautājuma izpētes noskaidrojās, ka 70% no ES vieglās plastmasas maisiņu ražotājiem lielākā vai mazākā mērā jau pārgājuši uz to izgatavošanu no biopolimēriem, bet vairākums vieglās plastmasas maisiņu, ko izmanto ES valstīs, tiek importēts, galvenokārt no Ķīnas. Īpaša kategorija ir tā dēvētie oksobioloģiski noārdāmie (vai oksonoārdāmie) maisiņi, kas tiek izgatavoti, parastajai plastmasai pievienojot piedevas, kuras veicina plastmasas sadalīšanos mazās daļiņās. Tā kā šīs daļiņas paliek apkārtējā vidē, un līdz ar to palielina tās piesārņotību, minētie maisiņi netiek uzskatīti par bioloģiski noārdāmiem, un tas ir pieminēts arī direktīvā 2015/720.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
Nez vai