Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +5 °C
Viegls lietus
Otrdiena, 26. novembris
Sebastians, Konrāds

Vai klimata pārmaiņas atņems mums svētku eglīti?

Pašlaik Latvijā tiek izstrādāta stratēģija klimata neitralitātes sasniegšanai periodam līdz 2050. gadam, un tās mērķis ir radīt stimulus pārejā uz mazietilpīgu oglekļa attīstību, ņemot vērā vides, ekonomiskos un sociālos aspektus. Klimats gan mainās ātrāk par cilvēces centieniem pārmaiņas apturēt. Tas nozīmē arī nepieciešamību pielāgoties klimata pārmaiņām dažādās tautsaimniecības nozarēs, tai skaitā mežsaimniecībā. "Klimata pārmaiņu kontekstā pasaulē runā par riskiem, bet maz tiek skarti jautājumi par iespējām. Latvijas mežsaimniecībā ir arī iespējas," atzīst Valsts mežzinātnes institūta Silava direktors Jurģis Jansons.

Pa eglītei Ziemassvētkos

Šogad valdība atkārtoti apspriež Ministru kabineta noteikumus par koku ciršanu, paredzot samazināt koku ciršanas caurmēru, tas ir, dot izvēles iespējas meža īpašniekam cirst zāģbaļķa dimensiju kokaudzes ātrāk, nekā bija pieņemts padomju režīma laikos. "Svarīgi, ka šī izvēle turpmāk būs saistīta ar kvalitatīvu meža atjaunošanu. Laiki mainās, un mežu nozarē valda pārliecība, ka mums nevajag dzīvot pēc aizgājušu laiku izpratnes par to, kas ir baļķis. Toreiz bija citas tehnoloģijas, citi koksnes produkti un koksnes pieprasījums. Iniciatīva paredz, ka Latvijas mežos mērķa caurmērs ir jāsamazina un tā noteikšana jāpadara vienkāršāka. Mums tas dažkārt ir pat par 11 centimetriem lielāks, nekā, piemēram, Igaunijā, un tiek noteikts uz pagājušā gadsimta pirmajā pusē Krievijā izdomātās bonitāšu sistēmas pamata, kas ir interpretējama. Piemēram, Somijā un Zviedrijā valsts vispār neiegrožo šādus jautājumus, pilnībā uzticoties cilvēkiem," situāciju izklāsta Jansons un turpina: "Mežinieki piedāvā to, ka pie mums galvenās cirtes caurmērs ir par diviem centimetriem lielāks nekā igauņiem. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija oponē – tas īstermiņā var pasliktināt oglekļa dioksīda bilanci un līdz ar to radīt riskus valsts saistībām klimata jomā."

Jansons nenoliedz – sākotnēji šāds efekts var būt. Tās kokaudzes, kas ir vecas, bet turpinās augt, piesaistīs oglekli arvien mazāk, tomēr vairāk nekā jaunaudzes dzīves sākumā. Ar laiku jaunie meži oglekli piesaistīs vairāk, un ap 2050. gadu vai pat ātrāk šis process ne tikai izlīdzināsies, bet būsim ieguvēji. "Jāsaprot, ka jebkura mūsu valstī notiekošā attīstība izmešus vienmēr palielinās. Ja cilvēks uzbūvē māju ar skursteni, vienmēr rodas izmeši. Tāpat notiek, ja uzbūvē rūpnīcu, sāk apgūt jaunu kūdras purvu vai izveido derīgo izrakteņu ieguves karjeru. Tāpēc, ja izmantosim šādu argumentu, valstī attīstības nebūs. Lai sasniegtu Vācijas vai pat Igaunijas līmeni, mums daudz vēl būs jābūvē. Pieņemot, ka valsts tomēr turpinās attīstību un līdz ar to papildu oglekļa dioksīda izmeši radīsies, mums jādomā, kā tos "savākt" atpakaļ. Teju vienīgā alternatīva tam ir aktīva, zināšanās balstīta mežsaimniecība," norāda Jansons un mudina ņemt vērā šādus faktus. 

Pēc nacionālā meža monitoringa datiem, ik gadus Latvijas mežā cērt 4,5% koku platības. No tiem 2,5% cērt kopšanas cirtēs, lai izcirstu nīkuļus un valdaudze augtu labāk. 1,3% mežu platību ik gadus nocērt atjaunošanas cirtē – meži mainās no vecās kokaudzes caur īsu izcirtuma stadiju uz jauno kokaudzi. Šo procesu varam ietekmēt ar zinātni – selekciju un mežkopību. "Mūsu pašreizējie cērtamie meži veidojušies pēc abiem pasaules kariem, kad cilvēkiem nebija ne zināšanu, ne līdzekļu, ne laika, lai rūpētos par jaunaudzēm, kā daba noteica, tā koki auga. Bet dabas virsuzdevums ir izveidot meža ekosistēmu, nevis nodrošināt meža ražību un kvalitāti, kas savukārt vajadzīga cilvēkam," piebilst Jansons.
Atlikušajos 0,8% cilvēki kokus cērt infrastruktūras uzturēšanai vai pašpatēriņam, piemēram, individuālām apkures vajadzībām laukos. 

Bet kā Silavas vadītājs vērtē atļauju pirms Ziemassvētkiem katram iedzīvotājam valsts mežos nocirst pa eglītei, rēķinot uz iedzīvotāju skaitu – vai tā nevar krietni paretināt mežus? Jansons atbild, pamatojot ar skaitļiem: "Ar līdzšinējo meža politiku Latvijas mežos izveidojušies lieli koksnes resursi – koksnes apjoms nemitīgi pieaug un sasniedzis teju 680 miljonus kubikmetru. No tiem gandrīz 280 miljoni kubikmetru koksnes aug pieaugušos saimnieciskajos mežos ārpus dabas aizsardzības zonām. Cilvēki ik gadu nocērt 15–17 miljonu kubikmetru (ar mizu), bet citu dabas faktoru ietekmē bojā aiziet ap sešiem miljoniem. Tajā pašā laikā nepārtraukti notiek koksnes pieauguma process – gadā Latvijā izaug 26,8 miljoni kubikmteru koksnes."


Ne tikai riski, arī ieguvumi

Latvijas saimnieciskajos mežos uzkrātie 280 miljoni nav gluži kā auto rūpnīcas noliktava, kur, mainoties modei, preci var teju norakstīt. "Priedes nenokalst, sasniedzot 100 gadu, – tās var augt un ražot vēl desmit vai 20 gadu. Vēlāk gan augšanas temps samazinās, un kaut kad sākas koku atmiršana, līdz tā pārsniedz dzīvo koku pieaugumu. Mēs varam turēt šos mežus, skābekli tie ražos, koki piesaistīs oglekļa dioksīdu, bet to ietekme uz klimata pārmaiņām būs daudz mazāka nekā jaunām, spēcīgām audzēm. Cilvēki pamatā runā par klimata pārmaiņu riskiem, bet daudz mazāk – par iespējām," uzskata Jansons un norāda uz iespēju izmantošanu: "Piemēram, mazdārziņā izveidojot siltumnīcu, notiek divi procesi – pagarinās veģetācijas sezona un paaugstinās vidējā gaisa temperatūra, tādēļ gurķi siltumnīcā izaug labāk nekā uz lauka. Līdzīgi tas būs ar kokiem mežā. Ja pieņemam, ka nākotnē būs par pāris nedēļām garāka veģetācijas sezona, koku dzīvības procesi pavasarī sāksies ātrāk un rudenī vēlāk noslēgsies. Koki augs ilgāk, un būs nedaudz siltāks – tā ir iespēja, par ko runā mūsdienu mežzinātne, proti, nākotnē varam prognozēt, ka koki izaugs ātrāk un straujāk."

Vai tas paver iespēju kādreiz mežos ieraudzīt tādas egles, kādas attēlo Ziemassvētku pastkartēs, – kuplas un biezas? "Mežiniekiem tādas neder," pasmaidot teic Jansons un skaidro: "Mežiniekiem vajag garu, strauji augošu koku ar smalkiem zariem. Mežinieka ideālā egle ir tāda, kam ir gari stumbri, tievi zari un šaurs vainags." Līdzīgi kā cilvēks, arī koks sākumā straujāk aug garumā, apkārtmēra pieaugums sākas vēlāk. Jansons svētku pastkartēs redzamās kuplās egles saista ar mākslinieku iztēli vai mežmalās redzētiem eksemplāriem, kur vide kociņam nespiež tiekties uz augšu un tas var plest vainagu arī kuplumā. Līdzīgi kā dižozols lauka vidū. Savukārt Eiropas lielpilsētu krāšņās Ziemassvētku egles, visticamāk, tiek konstruētas no mazākām eglītēm, līdz iegūst grandiozo formu. Rīgas egli visbiežāk izvēlas Tīreļos, kur raksturīgs purvains apvidus un kūdraini meži, kā dēļ bieži ir salnas. "Egļu jaunajiem dzinumiem regulāri apsalstot un pēc tam atjaunojoties, 40–50 gadu laikā koks arī izveidojas kupls un kompakts. Noteiktos apstākļos ir iespējams iegūt kuplu egli, bet mūsu mežkopības rezultāts svētku eglīšu kārotājiem nav izteiksmīgs," paskaidro Jansons un smejot piebilst: "Es kā mežinieks mežos tādu redzētu daudz labprātāk nekā ģenētiskus mutantus – bumbuļus vai vēja slotas, kādas varam nopirkt Kalsnavas dekoratīvo stādu tirdziņā. Mežā tādus neuzskata par veiksmes stāstu."

Taču šis ir arī jautājums par cilvēka izpratni par mežu un mežsaimniecību. "Diemžēl jau sākumskolā mūsu bērniem cenšas iemācīt, ka cilvēks ir pretstatā dabai un mežam. Mežiniekiem šāda pieeja nav izprotama. 2. klases uzdevumā dabas mācībā bērnam jānošķir, kas ir cilvēka veidota un kas – dabas ainava. Pilsēta ar mājām un rūpnīcām ir cilvēka veidota ainava. Bet mežs? Pareizā atbilde – dabas ainava," stāsta Jansons un atminas savu kolēģi, meža zinātnieku Imantu Baumani, kurš šogad aizgāja mūžībā: "Imants jau ap 1947. gadu pats savām rokām sējis priedes, kuras tagad var redzēt Jūrmalas šosejas malā. Bet, ja bērniem jau mazotnē liek iemācīties, ka tā ir nevis cilvēka, bet dabas ainava, laika gaitā arī veidojas izpratne, ka viss, ko cilvēks mežā saimnieciski dara, ir pret dabu. Kaut gan cilvēka neskartu, neveidotu mežu Latvijā nav vairāk kā 2%. Mežsaimniecības būtība ir tāda, ka mežinieki tos 1,3% mežu nocērt, kokus pārdod kokrūpniekiem, un tad veido tālāk ražīgāku jauno mežu."


Mizgrauzis un ainava

Taujāts par pašreizējo situāciju Latvijas mežos, par to, vai tajos kas vērtīgs izzūd, Jansons mirkli aizdomājas, tad teic – izzūd cilvēks, cilvēka roku darbs. Zinātnieks uzsver: "Vienmēr kaut kas izzūd un izzudīs, sākot ar dinozauriem, beidzot ar citām dzīvnieku vai augu sugām. Par to nevajag satraukties. Ja saglabāsim atradni ap vienu retu sugu, mēs varam tikai paildzināt šo izzušanas procesu. Grīņa sārteņu Latvijas mežos nav kļuvis vairāk tāpēc, ka savulaik izveidots Grīņu rezervāts. Atradne tiek sargāta, bet sārtenes ir plaši izplatītas stādu tirdziņos, dārzkopībā tās sauc par ērikām."

Silavas vadītājs mierina – Ziemassvētku eglītes mūs priecēs un būs ieraugāmas arī pēc 100 un 150 gadiem! Mūsu mežos šis augs jūtas labi. "Skujkoki Latvijas meža ainavā dominē – egļu kļūst vairāk. Bet egles labāk aug ne tikai tāpēc, ka cilvēks tās stāda, bet tāpēc, ka notiek klimata pārmaiņas, arī nokrišņu kļūst vairāk. Meži kļūst auglīgāki, un arī tā ir mūsu iespēja," norāda Jansons. Tiesa, nākotnē mežsaimniecības riskus palielinās vētras – ziemas periodā zeme retāk sasalst, kokam ir grūtāk pretoties, lai netiktu izgāzts. Tāpēc mežkopība mūsdienās tiek virzīta tā, lai veidotu retas jaunaudzes, kur jau no jaunības aug spēcīgi indivīdi ar stipru sakņu sistēmu. Biezā audzē konkurences apstākļos koki straujāk aug augstumā – pēc tam tos izretinot, ir izaugusi vārgu koku sabiedrība. Jansons uzsver: "Ar pareizu mežkopību nākotnē klimata ietekmi varam mazināt."

Taču sabiedrībā bažas virmo arī saistībā ar ziņām par Eiropas mežus postošo astoņzobu mizgrauzi, turklāt savairošanās riski esot manīti arī Latvijā. "Šogad Austrijā notiekošajā valsts mežu konferencē tika atzīts, ka eglei kā koku sugai šajā valstī mežkopji vairs neredz perspektīvas. Tur egļu mežu vietā plāno audzēt lapegles un dižskābaržus, jo cilvēki nespēj cīnīties ar mizgrauzi," stāsta Jansons un piebilst, ka vaboles dēļ aiziet bojā lieli mežu masīvi arī Vācijā, Čehijā: "Vācijā šis process notiek arī tāpēc, ka tur mežsaimniecība ir sekundāra cilvēku nodarbošanās. "Vidējais" vācietis naudu pelna citās nozarēs, un mežsaimniecība nereti ir tikai kā hobijs. Tādēļ ainavā veidojas ļoti augsta vecu kokaudžu koncentrācija. Latvijā tāda situācija pašlaik ir atsevišķās dabas teritorijās, kur noteiktā platībā primārā ir rekreatīvā funkcija, nevis  mežsaimniecība. Līdz ar to nav meža struktūras ar jaunaudzēm, vidēja vecuma un vecām audzēm, bet ir vienlaidus vecu koku meži. Diemžēl mizgrauzis nešķiro teritorijas – ja sākas šīs vaboles uzbrukums, nonākam pie plašām sanitārajām cirtēm un straujām ainavas izmaiņām, pie tā, kas pašlaik notiek Rietumeiropā. Te svarīga mūsu spēja redzēt un mācīties no šīs pieredzes jeb citu kļūdām."

Mizgrauzis parasti neuzbrūk stipram, veselam kokam – ja vien mizgraužu nav savairojies ārkārtīgi daudz. Vesels koks strauji reaģē uz bojājumu, tas sveķojas, un kukainis, vienkārši runājot, sveķos noslīkst. Taču tajā brīdī, kad atnāk ziema un vēji, slapjā, nesasalušā zemē koku sakņu sistēma tiek saraustīta, kokam rodas stresa situācija, un tas koku novājina. Jansons saka: "Man personīgi patīk Gaujas senlejas ainava ar egļu mežiem, tas ir skaists apvidus Latvijā, tādēļ mežinieki savulaik tur izveidoja Gaujas Nacionālo parku. Un es noteikti negribētu šīs ainavas vietā redzēt nokaltušu egļu masīvus. Tie, protams, tuvāko 200 gadu laikā atkal atjaunotos un pārvērstos par egļu mežiem." Iespējas cīnīties ar mizgraužiem ir. To izplatību var ierobežot savlaicīga invadēto koku pamanīšana, nociršana un aizvākšana. Var izmantot feromonu slazdus vai ķeramkokus. "Klimata ietekmē arvien vairāk runājam par šo sugu, bet kā par sekundāru kaitēkli, kurš izvēlas novājinātus kokus. Savukārt mežsaimniecības uzdevums ir radīt šos kokus spēcīgus nākotnei," uzskata Jansons. 


Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.​

Top komentāri

Aizsajūsmasaizrāvāselpa
A
Visi vienotās rindās iestāsimies par mīļotās partijas un bezpartejisko nesatricināmajiem nākotnes mērķiem integrētā , ilgtspējīgā , uz panākumiem orientētā sabiedrībā! Urā, biedri!!!!!!!!!!
ļuļa
ļ
tā turēt, ne dienu bez grietiānisma sektantu murgiem!!!!
eksis
e
klimatam kļūstot siltākam arī mūsu mežkopji ap 2050.gadu, tāpat kā tagad austriešu mežkopji, egli vairs neuzskatīs par perspektīvu koku. Igaunijā cērt tievākus kokus, jo tur ir vēsāks klimats un koki aug lēnāk un gadskārtas ir šaurākas. Skandināvijā indivīdu un sabiedrības apziņa un rocība ir tik augsta, ka viņi labprāt lētāk nopērk koksni kolonijās otrā Baltijas jūras pusē, pirms domā savu cirst.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena