Kā, jūsuprāt, patlaban var raksturot banku īstenoto kredītu piešķiršanas politiku?
Par kredītiem runājot, jāņem vērā, kur aizņemtā nauda aizgāja. Neuzbūvējām mēs Latvijā desmitiem rūpnīcu, kurās ražoja, piemēram, minerālūdeni. Mums taču nebija preču pārprodukcijas krīze, bet gan nekustamā īpašuma cenu burbuļa krīze, un, pārslimojot šo slimību, respektīvi, pārvarot krīzi, situācija Latvijā ir tāda, ka bankām nav pat īsti kam dot kredītus. Ir esošie ražojošie uzņēmumi, bet nav tā, ka veidotos daudz jaunu uzņēmumu. Ja mēs paskatāmies uz Latvijas valsts nedaudz vairāk kā 20 attīstības gadiem, sabiedrība kopumā daudz naudas atvēlējusi izglītībai, savukārt izglītības sistēma sagatavo izcilus ierēdņus, ļoti labus sēņu lasītājus ar augstāko izglītību, bet nesagatavo uzņēmējus, kuri varētu būvēt fabrikas. Lai man kāds parāda augstskolu, kurā pie sienas ir tādu 10-15 absolventu fotogrāfijas, kuri tagad kļuvuši par fabrikantiem. Nav tādas augstskolas. Tad kam lai banku sektors dod kredītus? Nav tādu cilvēku. Ģimenē, ja dēls ir ierēdnis ministrijā, tas ir labi, tas ir prestiži, ja uzņēmējs - ne tik. Darba devēja gēns Latvijas sabiedrībā ir iznīdēts, izravēts ar saknēm.
Ja būtu cilvēki, kam kredītus piešķirt, bankas kredītus dotu?
Jāpiemin gan vēl viena būtiska Latvijas problēma. Bankas ir pārliecinājušās, ka Latvijā finanšu sistēmu apzagt ir relatīvi vienkārši. Tā nav valsts aizsargāta. Izmanīgi blēži kompānijā ar maksātnespējas administratoriem spēj radīt shēmas, kā nozagt naudu un palikt netiesātiem. Arī tas samazina finanšu sistēmas apetīti izsniegt kredītus. Tādējādi dažu blēžu dēļ cieš godīgie uzņēmēji.
Runājot par tieslietu sistēmu, jāpiemin arī bijušā tieslietu ministra Jāņa Bordāna mēģinājums reformēt sistēmu un advokāts Jānis Lapsa, kas iestājās pret dīvainībām šķīrējtiesās. Visi pamanījām, cik ātri Bordāna kungam tieslietu ministra karjera beidzās, jo viņš gāja pret sistēmu. Arī mēs bankā jūtamies cietēji, kad sastopamies ar sistēmu, kas ir absolūti labvēlīga noziedzīgu nodarījumu organizētājiem un absolūti nelabvēlīga tajā brīdī, kad banka vēlas aizstāvēt savas tiesības, un šāda sistēma, kāda Latvijā ir, izsakoties mūsu bankas akcionāra vārdiem, ir drauds nacionālajai drošībai. Protams, te jāpiebilst, ka Latvijai pievienošanās eirozonai dod lielāku drošību nekā trīs, piecas vai desmit NATO bāzes. Tomēr valsts drošība un labklājība ir liela mozaīka, kas sastāv no daudziem dažādiem atšķirīgu krāsu stikliņiem, nevis tikai no viena sarkana vai viena zaļa stikliņa.
Ar draudu nacionālajai drošībai jūs domājat to, ka normatīvie dokumenti pieļauj iespēju ļoti vienkārši pasludināt uzņēmumu par maksātnespējīgu arī tad, ja uzņēmums patiesībā ir maksātspējīgs?
Tieši tā. Tā ir problēma, ar ko esam saskārušies. Tiek radīti fiktīvi kreditori, izsludināta maksātnespēja, banka tiek pabīdīta maliņā, un tai pasaka, ka nāksies naudu gaidīt, metaforās runājot, līdz pastardienai. Un tas tiek darīts ar atklātu, cinisku nekaunību. Tiesāšanās var aizņemt mēnešus, gadus, pat desmitiem gadu. Arī ārvalstu investori ir dažādi. Ir, protams, godīgi investori, bet ir arī tā saucamie "cienījamie investori", kuri "kaut kādā veidā" dabū ārvalstu investoru statusu, plus vēl vēstules savai aizstāvībai un dzīvo, cepuri kuldami, - jahtas, mājas, dažādi izklaides braucieni. Vai valsts ir interesējusies, cik viņi samaksājuši nodokļos? Maz ticams. Mēs pēdējā laikā daudz runājam par obligātā iepirkuma komponenti (OIK), bet vai valsts ir interesējusies, kur gan šī nauda paliek? Tā nereti aiziet prom no Latvijas.
Savukārt, ja godīgs ārvalstu investors sastopas ar Latvijas biznesa vides un tiesu vides nepilnībām, tad nemaz nevēlas mūsu valstī strādāt, un tāpēc trūkst mums ražotņu, trūkst labi apmaksātu darbavietu. Latvijai ir vajadzīgas investīcijas, jo arī cilvēku aizbraukšana rada draudus nacionālajai drošībai. Ja ienāk investori no ārvalstīm, arī no Austrumiem, un ir lojāli Latvijas valstij, es pat teiktu, ir Latvijas patrioti, tad mums ir vajadzīgas šādas investīcijas. Tāpēc man kā Latvijas valsts pilsonim sāp sirds par šo sistēmu, kas ir labvēlīga negodīgajiem un nav pretimnākoša labticīgiem uzņēmējiem.
Ko, jūsuprāt, normatīvajos dokumentos vajadzētu mainīt? Pieļaujams, ka cilvēki, kuri pārstāv likumdevējus, sacīs, ka ikvienai bankai pašai ļoti skrupulozi jāvērtē, kam aizdot naudu.
Jā, protams, ne jau uzņēmēji, bet tikai tiesa var pasludināt, ka ir tādi cilvēki, kuri šeit ienākuši ar apzinātu nodomu izkrāpt naudu. Jurisprudences pamati jau arī ir tādi, ka likumus raksta godīgiem cilvēkiem. Mēs savus iekšējās kārtības noteikumus un dažādu bankas pakalpojumu piešķiršanas principus arī rakstām godīgiem cilvēkiem, nevis sākam ar to, ka ņemam cilvēkiem pirkstu nospiedumus, līdzko viņi ienāk pa bankas durvīm. Taču tad, kad mēs sastopamies ar to, ko mēs uzskatām par netaisnību, un vēršamies pie valsts, tad nesaņemam atbalstu, savukārt nodokļus no mums gan valsts grib saņemt, turklāt grib saņemt regulāri un pēc iespējas vairāk. Šī problēma norāda, ka sistēma buksē. Turklāt nereti mēs sastopamies ar ārvalstu pārstāvju diezgan nicīgo attieksmi: "Ak, jums Latvijā policija strādā? Un tiesas strādā?" Šādas replikas dzirdot, pārņem divējādas izjūtas - pirmkārt, aizvainojums, ka cilvēki, kuri atbrauc no ārvalstīm, nicīgi izturas pret Latviju, otrkārt, apziņa, ka kritiskā attieksme vismaz daļēji ir pamatota. Tieši tas ir dubultsāpīgi.
Runājot par tiesiskumu, vājais posms, pēc jūsu domām, ir tieši tiesu sistēma - tiesnešu līmenī - vai arī vājais posms ir maksātnespējas administratoru līmenī?
Maksātnespējas administratori vispār mūsu valstī veido interesantu sistēmu, bet es vairāk domāju sistēmu kopumā, un to veido gan maksātnespējas administratori, gan tiesas. Es negribu būt tas soģis, kurš tagad, no malas raugoties, visus kritizēs. Es tikai pievienojos izteikumiem, ka "šajā karaļvalstī kaut kas ir sapuvis" - kā teikuši klasiķi. Mēs redzam daudzus dažādus reiderisma paveidus, un mūsu banka jau nav vientuļa cietēja statusā. Problēma ir daudz plašāka.
Pilnu interviju Sistēma labvēlīga negodīgiem, nevis godīgiem uzņēmējiem lasiet pirmdienas, 18.augusta, laikraksta Diena 4.-5.lpp.!