Aiza starp izglītību un darbu

Kas uzņēmējdarbības attīstībai traucē? Pēdējā laikā uzņēmēji apgalvo, ka biznesa izaugsmei sācis traucēt darbinieku trūkums. Tiesa gan, Nodarbinātības valsts aģentūras dati rāda, ka Latvijā ir vairāk par 52 tūkstošiem bezdarbnieku. Par šo situāciju nesen mirkroblogošanas vietnē Twitter ironizēja bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš: "LV 2010: Bezdarbs – 20%. Ekonomisti: darba meklētāju prasmes neatbilst pieprasījumam tirgū. LV 2015: Bezdarbs – 10%. Ekonomisti: darba meklētāju prasmes neatbilst pieprasījumam tirgū. LV 2019: Bezdarbs – 6,5%. Ekonomisti: darba meklētāju prasmes neatbilst pieprasījumam tirgū."

Senāk to, ka darba meklētāju prasmes neatbilst tendencēm nodarbinātības jomā, varēja skaidrot ar sociālekonomiskajām transformācijām, ko XX gadsimta 90. gados piedzīvoja ne tikai Latvija, bet arī daudzas citas valstis, bet tagad, 30 gadu pēc Berlīnes mūra krišanas, šāds arguments vairs neder. Ir piedzimusi, izaugusi, izglītību ieguvusi un karjeras veidošanu sākusi jauna paaudze, savukārt tā paaudze, kas izglītojās un savu pirmo karjeru izveidoja jau ilgi pirms 1989. gada, darba tirgū vairs nav skaitliski dominējošā. Tādējādi atbildība par to, ka "darba meklētāju prasmes neatbilst pieprasījumam", jāuzņemas visiem tiem, kuri pēdējā laikā veidojuši un patlaban veido izglītības politiku. 

Diemžēl runas par to, ka jāmazina plaisa, kas šķir izglītību un darba tirgu, jāstiprina profesionālo skolu prestižs un jāieklausās gan darba devēju, gan potenciālo darbinieku – jauniešu – viedokļos, vismaz pagaidām reālu rezultātu nav devušas. Latvijā dzimuši un auguši cilvēki, kas te ieguvuši izglītību un profesionālās prasmes, joprojām aizbrauc strādāt uz turīgākām valstīm, kur par identisku darbu var saņemt augstāku atalgojumu un labākas sociālās garantijas nekā mūsu valstī. Daudzi Latvijas jaunieši joprojām tērē laiku, enerģiju un naudu, iegūstot augstāko izglītību, kas nav īpaši pieprasīta nekur Eiropā. Turklāt ar bezdarbnieku atgriešanos profesionālajā apritē arī joprojām neiet viegli. 

Politiķiem, protams, nav jāpieved katram uzņēmumam klāt nepieciešamie darbinieki un nav jāgarantē darbs katram bezdarbniekam, taču izglītības un darba tirgus tuvināšana gan ir politiķu atbildība. Diemžēl Izglītības un zinātnes ministrija ir vairāk pievērsusies strīdiem par kādas augstskolas rektoru nekā valstisku ilgtermiņa jautājumu risināšanai.