Pārējā pasaulē šīs vēlēšanas tikmēr ir nozīmīgas ar to, ka Argentīna vienlaikus izdara arī ģeopolitisko izvēli par valsts turpmāko kursu, turklāt tādu, kuru pēc četriem gadiem, nākamajā vēlēšanu ciklā, radikāli mainīt (bet Buenosairesa ir slavena ar spēju svārstīties starp galējībām) var izrādīties problemātiski. Pastāv ticama iespēja, ka šajā laikā ģeopolitiskā šķelšanās un globālās pretrunas būs sasniegušas mērogus, kad "pārspēlēt" izvēli vairs nebūs iespējams.
Rezultātā tiek balsots arī vai nu par izteikti proamerikānisku kursu, vai arī par BRICS un iekļaušanos nerietumu nometnē. Doma par sēdēšanu uz vienlaikus abiem krēsliem tikmēr ir jāatmet desmitgadēm ilgo valsts ekonomisko problēmu dēļ (tikai šā gada laikā inflācija ir sasniegusi gandrīz 140%, bet nacionālā valūta peso ir devalvēta par 20%) – neviens no globālajiem spēlētājiem nesteidzas ar liela mēroga iniciatīvām, gaidot Argentīnas izvēli.
Vēlēšanu otrajā kārtā kopā ar valdošās kreisās koalīcijas kandidātu ekonomikas ministru Serhio Masu (36,7% balsu pirmajā kārtā) ir iekļuvis arī par liberālo populistu uzskatītais un ar ASV eksprezidentu Donaldu Trampu bieži salīdzinātais (vairāk gan izmantoto metožu, nevis uzskatu dēļ), nesistēmiskais kandidāts libertariānis Havjers Milei (30%), kuram iepriekš tika prognozēts pat līdera statuss pēc pirmās kārtas un kurš sola likvidēt peso un Argentīnas Nacionālo banku, pilnībā pārejot uz ASV dolāra izmantošanu, visu nozīmīgāko valsts uzņēmumu privatizēšanu un daudzu valsts institūciju likvidēšanu, kā arī uzaicinājuma pievienoties BRICS noraidīšanu un sadarbības pārtraukšanu ar tādām valstīm kā Ķīna, Krievija un Brazīlija.
Lai arī ievērojama daļa Milei solījumu ir atklāti neīstenojama, viņa izredzes uzvarēt otrajā kārtā ir augstākas par Masas izredzēm. Tostarp tādēļ, ka labējo kandidāte Patrīsija Bulriča (23,8%), lai arī nepaužot atbalstu Milei, jau ir aicinājusi savus vēlētājus nebalsot par Masu. Arī kopējie noskaņojumi nav par labu kreisajiem. Ticamība, ka Milei spēs atrisināt valsts problēmas (un nesapīties ģeopolitikas džungļos), protams, ir maza, taču arī no sistēmisko kandidātu mazspējas argentīnieši ir noguruši tādā mērā, ka ir gatavi ķerties pat pie libertariānisma salmiņa.