No šāda viedokļa raugoties, Saeimas ārpolitikas debates šogad bija pašreizējai situācijai pārāk diplomātiskas, pat dekoratīvas. Pārāk daudz vietas bija miera laikos ierastām birokrātiskām atskaitēm, pateicībām un savstarpējiem Saeimas amatpersonu un Ārlietu ministrijas reveransiem. Šādas debates ierasti ir domātas šauram ieinteresēto lokam, tostarp ārvalstu diplomātiem, un, no šāda viedokļa raugoties, ārvalstu vēstniecībām, ar to īpaši domājot Krievijas vēstniecību, no Saeimas debatēm vakar bija visai maz ko tulkot un ziņot savām galvaspilsētām. Tas gan vairāk pasaka nevis par mūsu ārpolitikas veidotājiem, bet par šī Saeimas sasaukuma kvalitāti.
Ja ārpolitika un drošības politika būs daļa no gaidāmās priekšvēlēšanu kampaņas, vakar parlamentā notikušās debates parāda, ka partijas tam īsti nav gatavas – cienījamā līmenī katra frakcija tām var deleģēt labi ja pāris politiķu, un viņu vēstījums diez vai bija uztverams vēlētājam, kurš mostas un aizmieg ar bažām par militārajiem draudiem un ģeopolitisko energokaru izraisīto nepanesamo rēķinu slogu. Par to partijām būtu jāpadomā, ja vien tās necer šo priekšvēlēšanu debašu sadaļu iznest deklaratīvā līmenī, kas var nebūt tik vienkārši, jo populistiem būs daudz uzrunājošāks vēstījums – "nekonfliktēt ar kaimiņiem un sarunāt Maskavā labākas gāzes cenas".
Gaidāmā priekšvēlēšanu kampaņa lielā mērā paies, sabiedrībai sekojot līdzi ziņām no lielvalstu galvaspilsētām un tuvējām ārzemēm, satraukumā par drošības situāciju mūsu reģionā. Pat šķietami reālākas raizes, kā energoresursu cenu izraisītais dzīves dārdzības pieaugums, neizbēgami visu apziņā ir saistīts ar šiem ģeopolitiskajiem jautājumiem, Krievijas destabilizējošo lomu. Politiķu pozicionēšanās šeit jau ir redzama. Jo vienkāršotāku šīs problēmas skatījumu tie piedāvās, jo tālāk tiem būtu jāatrodas no iespējas ietekmēt vai mainīt Latvijas drošības politikas un ārpolitikas kursu. Uz energoresursiem kā ģeopolitisku ieroci Krievijas rokās, uzrunājot Saeimu, norādīja ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (JV), un kā tēze, kas tiek apspriesta ārpolitikas veidotāju aprindās, tā ir neapstrīdama.
Problēmas šim ārpolitiskajam kursam, ņemot vērā jebkuras priekšvēlēšanu kampaņas jūtīgumu pret populistiskiem saukļiem un vienkāršu risinājumu piedāvājumu, rodas, kad šo tēzi piesaista iekšpolitikai, kā to savā debašu runā izdarīja ārlietu ministra partijas biedrs premjers Krišjānis Kariņš (JV), teikdams, ka atkarības mazināšana no Krievijas energoresursiem, kas šobrīd apmierina 60% Latvijas energovajadzību, "ir ideoloģisks mērķis, kas jādara, neskatoties uz izmaksām un sekām, kādas tas rada sabiedrībai". Pat patriotiskam pilsonim parastajam šeit varētu būt atšķirīgs viedoklis, tādēļ politiķiem jāspēj distancētas ārpolitiskās tēzes pārtulkot pārliecinošā valodā.