Atgūšanās var būt lēnāka, nekā cerēts

 Patlaban no centrālās bankas un komercbanku sektora ekonomistiem izskanējis, ka nākamajā gadā salīdzinājumā ar šo Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) varētu pieaugt pat par 6–7%. Pēc tam kad ir piedzīvota ekonomiskā krīze, samērā straujš atlēciens uz "zemākas bāzes" rēķina šķiet  loģisks, tomēr jautājums ir par kāpuma apmēriem. Pagājušais gads Eiropā visai uzskatāmi pierādīja to, ka, pēc sākotnējā šoka atverot tautsaimniecību, ir iespēja panākt visai strauju atgūšanos, un pat 15% vērts ekonomikas pieaugums viena ceturkšņa ietvaros atsevišķās Eiropas valstīs nešķita nekas neparasts. 

Arī nākamajā ekonomikas atvēršanas piegājienā var rēķināties ar patīkamiem IKP pieauguma skaitļiem, tomēr ir jāņem vērā, ka pašreizējā situācija ne tuvu vairs nav tāda, kā bija pērn. Sākoties koronavīrusa izraisītajai krīzei, ekonomikas atbalsta pasākumi bija mazāki nekā patlaban, līdz ar to, uzlabojoties situācijai, ekonomika pretendēja uz straujāku kāpumu. Šobrīd dažādu helikopteru naudas piešķīrumi mājsaimniecībām pasaulē vairojas kā sēnes pēc lietus, valdības daudz vairāk stimulē uzņēmējdarbību gan pastarpināti, gan ar tiešiem ieguldījumiem, bet centrālās bankas vēl vairāk nekā līdz šim pludinājušas naudu finanšu tirgos, vienlaikus uzturot ļoti zemas procentu likmes, šiem pasākumiem mākslīgi uzkurinot patēriņu. 

To varam just arī Latvijā. Piemēram, šā gada februārī mājsaimniecību elektroierīču mazumtirdzniecības apjoms bija par 20% lielāks nekā pērn gada otrajā mēnesī, kad Covid-19 ietekme Latvijas mazumtirdzniecībā vēl nebija jūtama. Domājams, valdības īstenotais atbalsts ģimenēm ar bērniem un citām sociāli jūtīgām grupām būs veicinošs visai straujam patēriņa pieaugumam arī martā un aprīlī. Droši vien nebūtu vērts šaubīties, ka valdības finanšu transakcijas dažādām iedzīvotāju grupām ir lietderīgas patēriņa un visas valsts ekonomikas uzturēšanai.  Tomēr vienlaikus ir jāņem vērā, ka dažādu ilglietošanas preču tirgus nav "no gumijas", sevišķi jau Latvijā. Turklāt daudzu uzņēmumu finansiālā kapacitāte pat pēc valdības atbalsta sniegšanas vai nu ir kļuvusi liesāka, vai tie darbību pārtraukuši vispār. Vienlaikus ekonomikas atvēršana un lielāka socializēšanās nozīmētu mazākus biznesa mērogus gan dažādos viedierīču segmentos, gan piegādes biznesā. 

Var paredzēt, ka patlaban patēriņu stutējošās valdības finanšu injekcijas laika gaitā kļūs mazākas, jo valsts parādu nevar audzēt mūžīgi, turklāt aizvien vairāk līdzekļu ir jānovirza to aizņēmumu segšanai, kuri tika ņemti jau esošajiem ekonomikas stimulēšanas pasākumiem. Līdz ar to arī potenciālā bāze ekonomikas pieaugumā, iespējams, ir mazāka, nekā varētu šķist. Tādējādi, vērtējot situāciju kopumā, šobrīd vēl aizvien aktuāls ir jautājums, vai 2022. gadā tautsaimniecība spēs atgriezties 2019. gada līmenī.