Komunisma vietā kubieši tagad cels sociālismu, pie kam joprojām tās pašas komunistiskās partijas vadībā, kura saglabās vadošo un noteicošo lomu valstī. Būtībā Kuba grasās iet pa to pašu ceļu, pa kuru jau veiksmīgi ir aizgājušas Ķīna un vēl citas valstis – kādreizējās komunisma cēlājas. Iedzīvotājiem tiks piešķirta virkne ekonomisko brīvību, kā arī atļauta viedokļu dažādība valdošās partijas iekšienē. Tāpat parādīsies jauni visaugstākā līmeņa vēlēti amati, uz kuriem gan pretendēs pamatā vienīgās un valdošās partijas biedri.
Raugoties no Rietumu viedokļa, necik demokrātiskas šīs pārmaiņas, protams, nav, tās ir tikai necils solītis pareizajā virzienā, un virkne politiķu jau prasa Rietumu parauga demokrātijas nekavējošo ieviešanu. Tajā pašā laikā medaļai ir otra puse – visticamāk, ka tieši šāds modelis ir pats efektīvākais, ja mērķis ir nodrošināt valsts pielāgošanos tirgus ekonomikai, iztiekot bez pārmērīgiem satricinājumiem.
Ķīna vai Vjetnama ne tuvu nav vienīgās pasaules valstis, kurās valsts attīstība notiek partijas gādīgā, lai arī autoritārā virsvadībā. Abās minētās ir valstis, kurās pie varas atrodas ļaudis, kas oficiāli dēvē sevi par komunistiem. Tajā pašā laikā autoritāru režīmu vadībā savus ekonomiskos brīnumus ir radījusi arī vesela plejāde citu valstu – sākot ar Čīli, bet beidzot ar Dienvidkoreju un Singapūru, kura bez tam tā arī turpina dzīvot autoritārismā.
Visos šajos gadījumos kopīgs ir tas, ka līdz tirgus ekonomikai tiek nonākts, izmantojot absolūti ne tirgus ekonomikas metodes. Arī vēsturiski tās valstis, kas šobrīd zināmas kā vētrainas tirgus ekonomikas aizstāves, ir izmantojušas metodes, kurām ar tirgus ekonomiku nav nekāda sakara, lai gan šodien šie fakti no vēstures lappusēm kautrīgi pazuduši.
Kubā ne bez iemesla uzskata, ka gadījumā, ja tiktu pēkšņi atvērtas visas politiskās un ekonomiskās durvis, rezultāts būtu pilnīgs haoss, valsts izpārdošana un virkne līdzīgu seku. Atklāti tiek pieminēts 90. gadu sākuma Krievijas piemērs, kuram sekot neviens nevēlas.
Protams, neatbildēts paliek jautājums par to, cik tālu ir gatavi iet biedri komunisti un vai viņi vispār pieļauj iespēju jebkad atteikties no partijas vadošās lomas, pat ja ekonomiskā situācija to atļaus. Tomēr, runājot par vēlmi prasīt pilnīgu demokrātiju nekavējoties vai tomēr piekrist pakāpeniskam ceļam, tad tā ir viela nopietnām pārdomām.