Brīvmūrnieki jeb masoni. Pasaulē un arī mūsdienu Latvijā

Brīvmūrnieku darbība visos laikos bijusi saistīta ar visai lielu noslēpumainību. Tikai retu reizi izdodas ko vairāk par to uzzināt, tāpēc domāju, ka daudziem būs pārsteigums, uzzinot, ka Latvijā legāli darbojas vairākas brīvmūrnieku ložas un pat lielloža, ko esat vadījis.

Vai organizācija ir slepena? Es domāju, ka ne, jo mūsdienās jebkura brīvmūrnieku loža un arī Latvijas lielloža reģistrēta kā nevalstiska organizācija. Tas, kas ir palicis no slepenības, ir iekšējā konfidencialitāte, kā mūsdienās mēdz teikt. Tā ir sena tradīcija brīvmūrniecībā, ka nav jāizpauž uz āru brālības jeb organizācijas… es pat neteiktu, ka noslēpumi, drīzāk – sava iekšējā kārtība un galvenokārt – rituāls.

Kāpēc?

Paši brīvmūrnieki diskrētuma nepieciešamību izskaidro tā: lai tam, kurš tiešām vēlas šajā organizācijā iestāties, būtu kāds pārsteigums un atklāsme. Es domāju, ka jebkurā komerciālā organizācijā, it sevišķi lielajās transnacionālajās korporācijās, ir daudz vairāk iekšējo noslēpumu, nemaz nerunājot par teroristu organizācijām.

Bet brīvmūrniecība faktiski ir kā liels starptautisks organizāciju tīmeklis, kurā arī Latvija ir viena no posmiem.

Jā, es pat teiktu, ka tas ir viens no senākajiem tīmekļiem vai tīklojumiem pasaulē. Reizēm brīvmūrniecību sauc par senāko transnacionālo korporāciju. Pirms tam, protams, bijuši arī dažādi reliģiski ordeņi, bet, starp citu, arī brīvmūrniecības paša kodola darbībā ir redzamas reliģiska ordeņa tradīcijas. Faktiski tur trīs veidu pirmsākumi savijušies kopā. Viens – akmeņkaļu brālības, kas Latvijā pazīstamas kā ģildes. Viduslaikos bija ceļojošas akmeņkaļu jeb mūrnieku, jeb namdaru apvienības.

Tolaik nebija tādas valstu robežas, kā mūsdienās to saprot. Kad valdnieks vai kāds reliģisks vadītājs – bīskaps vai arhibīskaps – cēla, piemēram, pili vai katedrāli, tad uzaicināja labākos mūrniekus, namdarus no visas pasaules. Viņi sabrauca, uzcēla sev pagaidu māju no koka, un to viņi sauca par ložu. Itāļu valodā to dēvē par lodžiju (loggia), kas latvietim saprotams kā balkona pagarinājums. Tolaik tā bija pagaidu, parasti atvērta tipa celtne, kuru pēc lielās būves pabeigšanas nojauca.

Otrs pirmsākums ir jau pieminētie garīgie ordeņi, leģendāri visciešākā saite ir ar Templiešu ordeni, kurš pastāvēja līdz XIV gadsimtam un vienu laiku bija pats varenākais tīklojums pasaulē. Daudzas mūsdienu tirdzniecības un banku, arī vekseļu tradīcijas vai pirmsākumi meklējumi šajā Templiešu ordeņa organizācijā, piemēram, tas, kā viņi nodrošināja svētceļniekiem, kuri devās no Eiropas uz Svēto zemi (mūsdienu Palestīnu vai Izraēlu), to, ka viņiem nebija jāņem līdzi ne nauda, ne dārgakmeņi, ne zeltlietas, ar ko norēķināties, – bija slepenu paroļu sistēma, proti, vienā galā templieši pateica, kāds būs slepenais vārds vai zīme, otrā galā pēc, teiksim, mēnesi ilga ceļojuma varēja ierasties līdzīgā, sauksim to par ofisu, un tur ceļotājam izsniedza summu, kas atbilda attiecīgajai parolei.

Naudas pārskaitījums laikā, kad nekas nebija automatizēts.

Tie bija viduslaiki – XI, XII, XIII gadsimts.

Trešais pirmsākums – dažādas mistēriju brālības. Tādas zināmas jau no senās Grieķijas un senās Ēģiptes laikiem. Piemēram, neoplatoniķi, pitagorieši. Brīvmūrnieku tradīcijās ir ļoti daudz līdzību arī ar šīm brālībām. Viduslaikos, kad kristietība dominēja Eiropā, daudzas no šīm brālībām bija nogājušas pagrīdē, kļuva par tā saucamajām ķeceru biedrībām. Dramatiskākais piemērs varbūt ir katari – šī bija katoļu baznīcai alternatīvā kristietības strāva Dienvidfrancijā, tā pieņēmās tik ļoti spēkā, ka Eiropas feodāļiem un pāvestam pret šo kataru baznīcu vajadzēja rīkot krusta gājienu.

Tā ka vairākas atšķirīgas tradīcijas ir ļoti harmoniski savijušās tajā, ko mūsdienās saucam par brīvmūrniecību.

Kā brīvmūrniecība attīstījās Latvijā?

Mēs sekojām tradīcijām. Latvijā regulārā brīvmūrniecība ir zināma kopš 1750. gada, kopš 1992. gada tā pakāpeniski atjaunojusies. Interesanti, ka visām pie mums nodibinātajām ložām ir senie nosaukumi – no tūkstoš septiņsimtajiem gadiem.

Cik daudzi cilvēki šobrīd Latvijā iesaistījušies brīvmūrniecībā?

Precīzs skaitlis nav tik viegli aprēķināms. Latvijas lielložas, kas ir atsevišķu ložu apvienība, sastāvā šobrīd ir ap 300 brīvmūrnieku. Tas, kas man nav zināms, cik biedru ir citās ložās, kuras nav Latvijas lielložā. Ir tā saucamās neregulārās ložas, kuras, stingri ņemot, nepakļaujas vecajiem noteikumiem, ko pie dibināšanas pirms 300 gadiem noteikusi Londonas lielloža. Piemēram, Latvijā ir divas sieviešu ložas, lai arī sākotnēji nebija paredzēts, ka sievietes sastāvēs brīvmūrnieku organizācijās. Tāpat ir viena jauktā loža, kur ir gan sievietes, gan vīrieši. Vairākas ložas darbojas Francijas lielložas pakļautībā. Mēs ar viņiem reizi gadā neformāli satiekamies, pārrunājam lietas, bet kopējā vienā organizācijā visi nav. Tāpat attiecīgi globālie tīklojumi dažādām ložām ir dažādi. Piemēram, sieviešu ložas ir zem Francijas un Spānijas sieviešu lielložām. Vārds "brīvmūrniecība", tāpat kā vārds "baznīca", nav patentēts, to var lietot jebkura organizācija, kura par tādu sevi uzskata.

Kad runājam par brīvmūrniecību, brīžiem gribas lietot otru nosaukumu – masoni. Ir taču tas pats, vai ne?

Jā, vārda "masoni" izcelsme nāk no franču valodas. Tā nozīme ir "mūrnieks". Tātad apzīmējums "masoni" tiek lietots kā saīsinājums no vārda "brīvmūrnieki".

Sākotnēji tā bija profesionāla organizācija, taču laika gaitā no tās dibinātāju profesijas stipri attālinājusies. Arī jūs taču esat ārsts, nevis mūrnieks. Mainījusies arī pastāvēšanas jēga?

Jā, lai arī starp mums ir arī daži slaveni arhitekti. Pāreja notika XVIII gadsimtā, kad brīvmūrnieku brālībās sāka uzņemt cilvēkus, kuri piederēja citām brīvajām profesijām. Piemēram, ārsts tradicionāli ir brīvā profesija. Tāpat kā mākslinieki, tirgotāji. Brīvie cilvēki parasti bija arī dižciltīgie. XVIII gadsimts, tā sākums it sevišķi, raksturīgs ar to, ka dižciltīgie pārņēma varu ložās. Aizgāja tik tālu, ka XVIII gadsimta beigās gandrīz visās lielložās vietējais valdnieks bija lielmeistars.

Elites klubs.

Tieši tā – parādījās elitārisms. Tas kārtu sabiedrībā tajā laikā nebija nekas neparasts. Bet tas bija veids, kā pārvarēt absolūtisma problēmu, jo, piemēram, viduslaikos demokrātija bija visai ierobežota. Protams, bija visādas padomes, apspriedes, rātes, bet tādu pārvaldes veidu kā parlamentārisms ieviesa vien līdztekus brīvmūrniecības uzplaukumam. Tieši caur brīvmūrniecību brīvie cilvēki sāka vienoties par lietu kārtību savās valstīs. Brīvmūrniecība bija kā sociāls instruments, kā risināt lietas, kuras nebija iespējams atrisināt publiski. No tā gan cēlās arī problēmas.

Korupcija?

Nesaistīti ar brīvmūrniecību korupcija bijusi kopš neatminamiem laikiem, tāpat kā prostitūcija, un abas diemžēl nav pilnībā izskaužamas. Bet par to slepeno varu runājot, domāju, ka labākie piemēri saistīti ar laiku, kad sākās lielie kari, kuri pārņēma visu Eiropu. Viduslaikos visi kari bija vairāk vai mazāk lokāli, bet, sākot no XVII gadsimta, izveidojās valstu koalīcijas cita pret citu. Kad šāds karš beidzās, bija jāatrod jauns status quo vai līdzsvars. Un tad tieši brīvmūrnieki bieži spēlēja vidutāju lomu, jo tā bija transnacionāla organizācija, starp tās biedriem nebija pretrunu, kamēr valdnieku starpā bija nesamierināmas pretrunas. Tāpēc liela daļa brīvmūrnieku bija diplomāti, un otrādi. Tāda tradīcija pastāvēja vēl līdz XX gadsimtam, ka tieši diplomāti un tirgotāji bija galvenā brīvmūrniecības sastāvdaļa. XX gadsimtā nostiprinājās uzskats, ka brīvmūrnieki nedrīkst piedalīties politikā, jo politika vienmēr ir īslaicīga un nes lielāku ļaunumu nekā ieguvumu. Šobrīd brīvmūrniecībā ar iekšējo kārtību vispār ir aizliegts saietos diskutēt par politiku.

Tad sakiet, kāda tagad ir organizācijas pastāvēšanas jēga?

Jā, par ko gan var runāt veči, kad iedzer, ja nedrīkst par sievietēm vai politiku? (Smejas.)

Tātad iedzerat?

Šķiet, ļoti sena brīvmūrnieku tradīcija ir sarkanvīna dzeršana. Ir pat īpaši rituālie tosti, manuprāt, tieši šādi rituāli daudzus piesaista šai brālībai. Kāpēc šādas organizācijas vajadzīgas? Ir saglabājies pamatprincips, ka ložās noris darbs pie būves, tikai tā vairs nav fiziska ēka, bet ... ir tāds apzīmējums "cilvēcības templis" – tas nozīmē, ka arī sabiedrību var būvēt līdzīgi templim vai milzu katedrālei. Ir akmeņi, kuri jāliek pamatos, ir akmeņi, ar kuriem jāizdaiļo, un ir akmeņi, kuri jāliek pašā augšā, lai saturētu jumtu. Atrast katram cilvēkam savu vietu un, galvenais, salikt viņus nevis ar asajām pusēm kopā, bet iemācīt, kā saderīgi var dzīvot, – tas, man liekas, ir tas alegoriskais princips, kas vēl arvien ļoti spēcīgi strādā un pamato, kāpēc brīvmūrniecība pastāv bez tā, ka tā ir vienkārši skaista tradīcija.

Tiešām var teikt, ka brīvmūrniecības paradokss ir tajā, ka, par spīti tam, ka ir daudzas labākas organizācijas, lai taisītu kaut kādas biznesa un politiskas lietas, tomēr brīvmūrniecība vēl arvien saglabājas. Tādas ir tās pašattīstošās sistēmas, kas, ja radušās, pašas neiznīkst.

Visu interviju lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 17. jūlija, numurā!