Formālais domstarpību iemesls ir Dienvidkorejas vēlme pārskatīt Japānas kompensāciju apmēru par pussalas okupācijas laikā nodarītajiem zaudējumiem. Formāli problēma skaitās atrisināta kopš 1965. gada, kad tika panākta vienošanās starp abu valstu valdībām, tomēr toreiz izmaksātās summas Seula uzskata (un vienmēr ir uzskatījusi) par niecīgām un reālajiem zaudējumu apmēriem neatbilstošām.
Ir atrasts arī ceļš, kā apiet starpvalstu vienošanos, – okupācijas laikā cietušie vai biežāk viņu pēcteči sūdz Dienvidkorejas tiesās Japānas uzņēmumus, kuri piespiedu kārtā izmantojuši korejiešu darbaspēku, bet tiesas lemj par labu cietušajiem. Pirmie šādi galīgie lēmumi parādījās pagājušā gada oktobrī, un nav šaubu, ka korejiešiem labvēlīgu spriedumu skaits turpinās augt, kamdēļ Japānā tika pieņemts lēmums ierobežot Seulas entuziasmu ar ekonomisku ierobežojumu palīdzību.
Vienlaikus pastāv pamatotas aizdomas, ka Tokija kompensāciju jautājumu sāka izmantot jau cita līmeņa pretrunu risināšanai. Dienvidkoreja starptautiskos mērogos ir kļuvusi par nopietnu Japānas konkurenti, jo orientējas uz tām pašām tirgus nišām (elektronika, autobūve, kuģubūve u. c.), un strīds bija labs iemesls, lai vērstos pret konkurenta ekonomiku. Seula atbildi parādā, protams, nepalika, vēl jo vairāk tādēļ, ka, neraugoties uz Japānas jūtami lielāko IKP, abu valstu reālo jeb ražojošo sektoru apmēri ir gandrīz vienādi, jo Japānas IKP pārsvars ir iegūts uz finanšu un pakalpojumu rēķina.
Domstarpības starp Dienvidkoreju un Japānu kā vēsturisku, tā ekonomisku iemeslu dēļ ir izcēlušās arī agrāk, tomēr tās vienmēr ir apslāpējusi ASV iejaukšanās, Vašingtonai saucot pie kārtības savus galvenos oficiālos sabiedrotos reģionā. Tagad pretrunas ir uzliesmojušas ar tādu sparu, ka pat uz laiku tās pastumt zem paklāja diezin vai ir iespējams, un arī ASV autoritāte vairāk nav tāda, lai strīdnieki bez ierunām paklausītu rīkojumiem.
Attiecīgi konflikta ģeopolitiskais iznākums solās būt visai bēdīgs. ASV neiejaucoties, domstarpības vērsīsies plašumā, savukārt iejaukšanās gadījumā Vašingtonai gandrīz neizbēgami nāksies izvēlēties, kurā pusē nostāties, vēl vairāk sašķobot savu autoritāti pretējās puses acīs, tostarp arī liekot tai domāt par ģeopolitiskās orientācijas maiņu.
Pipars
hujveibins