Gads, ar kura sekām sadzīvosim ilgi

Turklāt vilšanos varētu piedzīvot ne tikai tie, kuri protestē pret racionāli izmērāmām vai absolūti iracionālām lietām, bet arī tie, kuri jūtas gudrāki, saprātīgāki un racionālāki par pirmajiem. Pirmā vēlētāju grupa (tavu brīnumu!) varētu atklāt, ka, teiksim, 2023. un 2024. gadā viņu dzīves centrālā tēma neizrādīsies kumēdiņi ar Satversmes oriģināla meklēšanu vai iracionālais protests pret tolaik jau, visticamāk, novājināto vīrusu, bet jautājumi, kuros politiķi, kuri šobrīd ekspluatē Covid tēmu, sevi vispār nav apgrūtinājuši ar jel kādu pozīciju vai programmatiskiem solījumiem.

Otrā vēlētāju grupa paradoksālā kārtā vilsies nedaudz līdzīgas likumsakarības dēļ, jo atklāsies, ka politiķi, kuri šobrīd viņiem šķiet kā racionāla izvēle, arī ir izvēlējušies vieglāko ceļu, lai arī ar plusa zīmi, tomēr tāpat pozicionējoties viena pārejoša vīrusa jautājumā, kas ne tuvu nav un arī nebūs tā tēma, kas reāli ietekmēs valsts attīstību un attiecīgi mūsu visu labklājību un dzīves kvalitāti.

Šis ir bijis gads, kad neracionāli bērnišķīgi ir uzvedusies ne tikai pārsteidzoši liela sabiedrības daļa, saceļot trādirīdi par kaut ko tik pašsaprotamu kā pote plecā vai epidemioloģisko prasību ievērošana, bet arī politiķi, kuri šīs prasības sabiedrībai izvirza, mediķi un zinātnieki, kuri šīs prasības argumentē. Pirmie, kā kārpījoties pa pelavām, stundām ilgstošās, saturiski nesakarīgās un pat skandalozās valdības sēdēs gramstoties gar iepirkumu grozu saturu un kalkulējot veikalu darbības algoritmus, kas nav un nevar būt valdības lemtspējas līmenis. Otrie, mētājoties starp pretrunīgiem vēstījumiem un rekomendācijām, bet vēlāk nepamatotā sašutumā brīnoties, kādēļ mazinās uzticība zinātnei.

Pirmajā pandēmijas gadā visā varēja vainot jaunā vīrusa paveida neizpētīto un neprognozējamo dabu, bet šārudens un gadumijas lēmumi un vēstījumi, piedodiet, šo atrunu vairs nepacieš. Pāris mēnešu laikā mētājoties no "brīvību vakcinētajiem" līdz "maskas arī vakcinētajiem", no "trešā vakcīna ir līdzīga bezatbildīgai kaprīzei pēc trešās tasītes kafijas" līdz "trešo vakcīnu jau trīs mēnešus pēc otrās", mēs ar vīrusa kārtējo vilni esam ieguvuši jaunu vakcīnskepticisma vilni, kas nu jau skar arī iepriekš apzinīgo sabiedrības daļu.

Vīruss nonīks līdz sezonāla krekšķa līmenim, bet valsts pārvaldes un valdības neapmierinošais līmenis, ko atklājusi šī krīze, un bail pat iedomāties, ko atklās jaunā, iespējams, pat daudz nopietnākā energocenu un līdz ar to vispārējās dzīves dārdzības lēciena krīze, paliks. Un te nebūt nav runa par konkrēto valdības sastāvu, kā to mēdz uzsvērt opozīcija, kaut vai tā iemesla dēļ, ka ar diviem trim izņēmumiem visi valdības ministri ir tā vai citādi gadiem bijuši politiskā esteblišmenta sastāvdaļa. Starp citu, tāpat kā tie, kuri pretendē viņus nomainīt uz protesta balsojuma viļņa.