Globālās aizņemšanās skrējiens turpināsies

SVF aprēķini gan ir salīdzinoši pieticīgi – citu pētījumu autori min pat summas, kas lielākas par 230 triljoniem dolāru un 300% vai vairāk no pasaules gada IKP. Vienlaikus šie rādītāji jebkurā gadījumā ir augstāki nekā pirms 2007.–2009. gada krīzes, turklāt ap divām trešdaļām no kopējā parāda ir privātā sektora parādsaistības. Turpina pieaugt arī valstu parādi, un šīs tendences ļauj pesimistiem runāt par jaunas krīzes tuvošanos, kura, pēc atsevišķu ekspertu domām, var izrādīties liktenīga esošajam globālās ekonomikas modelim.

Teorētiskā recepte, kā cīnīties ar parādsaistību kāpumu un perspektīvā panākt to samazināšanu, ir labi zināma, un vai katrs šāda veida pētījums tiek pavadīts ar ieteikumiem nepieļaut valstu budžeta deficītus, kāpināt darba ražīgumu, lai šādi panāktu IKP pieaugumu, restrukturizēt parādus utt. Dažviet atsevišķas rekomendācijas arī izdodas īstenot, tomēr kopējo tendenci mainīt neizdodas, un parādu apjomi turpina pieaugt. Iespējams, viens no būtiskiem šādas situācijas cēloņiem ir daudzu pasaules valstu, turklāt nebūt ne nabadzīgāko, nespēja dzīvot atbilstoši līdzekļiem.

Šajā ziņā interesants ir maz zināmās Somijas konsultāciju kompānijas Awara Group vēl 2014. gadā publicētais pētījums, kurā secināts, ka vai visās Rietumu ekonomikās IKP jau gadiem ir ar mīnusa zīmi, bet pieņemami rādītāji, kā arī sociālie standarti tiek nodrošināti ar aizņēmumu palīdzību. Šo secinājumu pamatā ir fakts, ka parādsaistības rietumvalstīs konstanti aug straujāk, nekā palielinās oficiālie IKP. Elementāra matemātika (starpība starp IKP kāpumu un aizņēmumiem) ļauj secināt, piemēram, ka eirozonā laikā no 2005. līdz 2013. gadam reālais IKP ir samazinājies par 30%, ASV – par nepilniem 60% utt.

Šeit gan jāpiebilst, ka pētījums ir diskutabls – viens no galvenajiem Awara Group darbības virzieniem ir ārvalstu investoru konsultēšana Krievijā, un pētījums tika publicēts, lai izraisītu šo investoru interesi un tādējādi kompānija iegūtu jaunus klientus. Tāpat aprēķini nevieš skaidrību kaut vai par to, kāda daļa aizņemto līdzekļu ir ieguldīta investīcijās, bet kāda – vienkārši apēsta. Tomēr koncepcija (kas nav oriģināla) par daudzu ekonomiku, it īpaši rietumvalstu, nespēju nokāpt no aizņēmumu adatas, radot apburto loku, ir vērā ņemams skaidrojums, kamdēļ turpinās parādsaistību pieaugums. Šādas politikas ietvaros nav iespējams apstāties, neizraisot grandiozu krīzi un esošo sociālo sistēmu sabrukumu, taču ir iespējams attālināt krahu, kuru jebkura valdība cenšas atstāt saviem pēctečiem. Var, protams, radikāli samazināt izdevumus vai sākt masveidīgu parādu norakstīšanu, taču šādiem soļiem neviens nav gatavs, kamdēļ globālais aizņemšanās skrējiens, pēc visa spriežot, turpināsies, neraugoties uz aizvien neprognozējamāku un biedējošu iznākumu.