Tomēr šķiet, ka idejas pamatā par šādas diezgan savdabīgas ministrijas izveidi bija Kariņa vēlme jebkādā konstrukcijā (faktiski ārpus koalīcijas) kā ceturto "galda kāju" piesaistīt nu jau no sarunām izkritušos Progresīvos, kuriem tad diezgan ticami tiktu piešķirts šis ministra portfelis, ko izveidotu, izmantojot atsevišķas daļas no Ekonomikas un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības un varbūt vēl kādas ministrijas. Taču situācijā, kad Progresīvie noraidīja šādu shēmu, drošticami, premjers saprata, ka izskatītos diezgan muļķīgi, ja līdz ar to atmestu savu ideju, jo tas skaidri parādītu, ka ministrijas radīšana ir balstīta nevis uz ekonomiskiem, bet politiskiem pamatiem. Turklāt beigu beigās – viens papildu amats ir laba prece, ar ko politiski patirgoties sarunu procesā.
Tomēr premjera pašreizējā nostāja izskatās vēl nesaprotamāka, faktiski piedraudot AS un NA – ja viņi nepiekritīs jaunizgudrotās ministrijas veidošanai, viņš vispār atteikšoties veidot valdību. Te gan vērts piebilst, ka patlaban Kariņš nemaz nav nominēts par premjera amata kandidātu – pagaidām Valsts prezidents viņu nemaz nav aicinājis sastādīt valdību, kā tas ir ierasts Latvijā. Kariņš ir saņēmis tikai kaut kādu juridiski grūti formulējamu "pilnvarojumu vai deleģējumu" no prezidenta vadīt sarunas par jaunās valdības veidošanu. Līdz ar to pat ir grūti saprast, cik nopietni vai nenopietni pārējiem koalīcijas veidošanas partneriem ir vērts uztvert šo Kariņa ultimātu. Taču nevar uzskatīt arī par pilnīgām muļķībām atsevišķas runas un pieņēmumus, ka Kariņš nemaz tik ļoti nealkst uzņemties nākamās valdības veidošanu un viens no iemesliem, iespējams, ir arī nosacīta šķelšanās paša pārstāvētajā JV.
Jaunā Saeima 1. novembrī sanāks uz savu pirmo sēdi, un diezgan iespējams, ka tad arī sāksies īstās sarunas par jaunās valdības veidošanu, bet līdzšinējais process, iespējams, vairāk ir tāds savstarpējas taustīšanās un potenciālo politisko vēlmju un iespēju izzināšanas process.