Jaunu konfrontācijas vilni gaidot

Lai arī līdz 1. martam, kad beidzas ASV prezidenta Donalda Trampa izsludinātais pamiers attiecībās ar Ķīnu, vēl ir gana daudz laika, lai abas lielvalstis nonāktu pie kādiem kompromisiem, daudz reālāka tomēr šķiet iespēja, ka vienošanās, ja tādas vispār tiks panāktas, būs tikai īstermiņa, bet ASV un Ķīnas ekonomiskais konflikts jau pārskatāmā nākotnē atsāksies ar jaunu sparu. Ķīna ir pārāk daudz ieguldījusi globālas lielvalsts statusa atjaunošanā, lai apstātos ceļa beigās, un arī ASV ģeopolitiskā varenība pēdējās desmitgades laikā ir jūtami gājusi mazumā.

Papildus jāņem vērā arī daudzie šķēršļi pat īstermiņa vienošanos panākšanas ceļā. Asā iekšpolitiskā konfrontācija ASV un dažādu amatpersonu savstarpēji izslēdzošie regulārie paziņojumi ir noveduši pie Vašingtonas garantiju devalvēšanās, bet ASV valdības darbs ir daļēji paralizēts un nav skaidrs, vai
tā maz spēs sagatavoties nākamajai sarunu kārtai.

Tāpat daudzas ASV prasības ir Ķīnai pazemojošas, bet ultimatīvā formā izteiktie tirdzniecības piedāvājumi – neizdevīgi.

Piemēram, pragmatiskajiem ķīniešiem nav nekādas nepieciešamības iepirkt dārgos ASV energoresursus situācijā, kad vesela plejāde valstu tos piegādā par jūtami zemākām cenām.

Kopumā, pat ja izliekas nemanām ģeopolitisko faktoru, dažādu domstarpību ir tik daudz, ka to atrisināšana vien dažu, turklāt ne paša augstākā līmeņa sarunu kārtu laikā nav reāla. Tā ka laiks šajā gadījumā viennozīmīgi ir Pekinas sabiedrotais. Vašingtonai, ja vien tā ir gatava konsekventi turpināt uzņemto kursu, neatliks nekas cits kā pēc 1. marta turpināt likmju paaugstināšanu.

Viens no būtiskiem faktoriem, kas ietekmēs konflikta tālāko gaitu un arī iznākumu, savukārt būs kontinentālās Eiropas (Lielbritānija, kā zināms, atrodas pati savā dimensijā) izvēle, kurā pusē atrasties. Apvienotā Eiropa kopumā Ķīnai ekonomiskajā ziņā ir pat nozīmīgāks sadarbības partneris par ASV, un tās nostāja jūtami nosvērs svaru kausus uz vienu vai otru pusi. Īpaši svarīga šī nostāja ir tieši ASV, jo Eiropas atbalsts tām ļauj vismaz nezaudēt. Savukārt eiropiešu pāriešana Pekinas pusē gandrīz garantēti nozīmē, ka Vašingtonai tās mērķus sasniegt neizdosies.

Ņemot vērā šo faktu, var paredzēt, ka nosacītā kauja par Eiropu pavisam drīz sāks uzņemt aizvien lielākus apgriezienus, it īpaši ideoloģiskajā plāksnē. Tā vien šķiet, ka plašāka publika pavisam drīz sāks uzzināt daudz jauna par Ķīnas autoritāro režīmu, ķīniešu spiegiem, hakeriem un citu līdzīgu publiku, kuras visas kopā vienīgais sapnis ir apgriezt spārnus rietumu demokrātijai.

Savukārt tie, kuriem pietiks vēlmes iedziļināties jautājuma būtībā, varēs izzināt arī Rietumu ekspansijas vēsturi Ķīnā un nebūt ne pievilcīgākajiem nākotnes plāniem. Cits jautājums ir, vai visas šīs zināšanas palīdzēs Eiropai izdarīt savu izvēli.