Bažas par rudeni, kad gaidāmi iespaidīgi apkures rēķini, gan ir jūtamas, bet pagaidām tiek uzskatītas par rītdienas, nevis šodienas problēmu. Te gan jāatceras, ka 2020. gada pavasarī pandēmijas sākums spilgti parādīja – sabiedrības noskaņojums no bezrūpīga uz bažīgu var mainīties ļoti strauji –, un, iespējams, jau novembrī pašreizējo optimistisko noskaņu nomainīs pesimisms.
Politiķiem – gan tiem, kuri patlaban ir pie varas, gan tiem, kuri cer iekļūt 14. Saeimā, – būtu vērts aizdomāties par to, ko darīs iedzīvotāji, ja saņems tik lielus siltumenerģijas un elektrības rēķinus, ka, objektīvi vērtējot, nespēs tos samaksāt.
Visticamāk, būs tādi iedzīvotāji, kuri vērsīsies pie pašvaldības un valsts institūcijām pēc visiem iespējamiem palīdzības veidiem, jo šiem cilvēkiem, piemēram, paša vecākā gadagājuma pensionāriem, vienkārši nav iespējams paaugstināt savu ienākumu līmeni. Būs arī tādi iedzīvotāji, kuri, būdami darbspējīgā vecumā, mēģinās izkaulēt algas pielikumu, meklēs papildu darbu vai centīsies nomainīt pašreizējo darbu pret citu, labāk atalgotu, bet, ja paši ir uzņēmēji, pūlēsies kāpināt sava biznesa apgrozījumu un peļņu. Savukārt divdesmitgadnieki, kam vispār raksturīga mobilitāte, apsvērs iespēju mainīt dzīvesvietu un izvēlēsies tādu, kuras izmaksas ir zemākas. Un, protams, ir arī tādi iedzīvotāji, kuriem ir iespējas pašiem rūpīgi izplānot un kontrolēt energoresursu patēriņu savā mājoklī.
Tomēr ir jāapzinās risks, ka augošā dzīves dārdzība var kļūt par iemeslu nākamajai Lielajai aizbraukšanai, it īpaši, ja politiķi daļu sabiedrības pametīs likteņa varā. Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda, ka pēdējos gados cilvēku došanās prom uz ārvalstīm nav bijusi tik izteikta kā 2009.–2011. gada krīzes laikā un, piemēram, pērn Latvijā aizbraukušo un atbraukušo cilvēku skaits bijis gandrīz vienāds – tuvu pie 13 tūkstošiem.
Tomēr būtu svarīgi, lai 14. Saeima un nākamā valdība par savu mērķi izvirzītu to, ka ikviens Latvijas iedzīvotājs, kurš vēlas dzīvot savā valstī, te justos vajadzīgs un zinātu, ka galēji grūtā brīdī var paļauties uz valsts atbalstu. Pretējā gadījumā atkal var notikt tā, ka latvieši dosies stiprināt citu Eiropas valstu ekonomiku.