Laiks nepārspēlēt atbildību

Viens piemērs saistīts ar Dobeles traģēdiju. Fakts, ka Latvijā – Eiropas Savienības un OECD dalībvalstī –, kurā patlaban nav ne kara, ne dabas katastrofu, nepilnu gadu vecs mazulis nomirst badā, turklāt tas notiek ekonomiski attīstīta novada centrā, protams, ir bezgala šokējošs un skumjš. Tomēr uzskatīt, ka ikkatrai problemātiskai ģimenei un ikvienam ar atkarībām sirgstošam cilvēkam var nepārtraukti līdzās atrasties sociālais darbinieks un var pasargāt no destruktīvām izvēlēm, ir labākajā gadījumā ideālisms, sliktākajā – publiskā sektora atbildības glorificēšana un pieaugušu cilvēku atbrīvošana no atbildības par savu un savu bērnu dzīvi. Visai atbilstošs te ir teātra zinātnieces Silvijas Radzobes ieraksts mikroblogošanas vietnē Twitter, mudinot diskutēt: "Kāpēc Latvijā pašlaik ir tik daudz deģenerētu ģimeņu, ko dienesti neizglābs, pat ja gulēs blakus?"

Otrs piemērs saistās ar Dienā gadiem analizēto ēnu ekonomikas problēmu. SIA PwC veiktā uzņēmumu vadītāju aptauja rāda – vairāk nekā 90% uzskata, ka valsts cīņa pret ēnu ekonomiku nedod rezultātu. Tajā pašā laikā vien nedaudzas uzņēmējdarbības nozaru organizācijas piedāvā risinājumus, kā mainīt likumus un kā stiprināt biznesa ētiku, lai izskaustu pelēko sektoru. Protams, ir pozitīvi piemēri – organizācijas, kas cīnās pret ēnu ekonomiku savu nozaru iekšienē, to vidū VID ģenerāldirektores Ilzes Cīrules slavētā Latvijas Būvuzņēmēju partnerība un LDDK ģenerāldirektores Līgas Meņģelsones atzinīgi vērtētā Kokrūpniecības federācija. Nenoliedzami, ēnu ekonomika jāapkaro valsts dienestiem, kuri par nodokļu maksātāju naudu šim darbam tiek algoti, taču ilgtermiņa efekts panākams, ja uzņēmēji – godīgie nodokļu maksātāji – palīdz dienestiem, nevis tikai sūdzas, ka valsts neko nedara. 

Ja vēlamies, lai Latviju uztver kā Ziemeļvalstu, nevis postpadomju kultūrtelpu, tad neiztikt bez individuālās atbildības stiprināšanas. Jo tā var attālināties no padomiskā mantojuma bēdīgākajām izpausmēm, to vidū – atbildības novelšanas uz kādu citu.