Lieki teikt – bez konkursa. Pulks par savām konsultācijām a/s Pasažieru vilciens saņems 1500 latu mēnesī, savukārt Škapars koncerna Latvijas dzelzceļš meitasuzņēmumā Ritošā sastāva serviss – 2400 latu. Protams, nav brīvosta, taču abiem kungiem, domājams, skumt nav pamata.
Plecus par notikušo rausta vien premjers Valdis Dombrovskis, sakot, ka par abu kungu pieņemšanu darbā valsts kapitālsabiedrībās partijā nav notikušas ne politiskās konsultācijas, ne arī pieņemti partijas lēmumi. Premjers no skaidrošanās par šo stāstu bēg kā velns no krusta, sakot, ka šie jautājumi uzdodami attiecīgo kapitālsabiedrību vadītājiem. Īsumā – premjers nostādīts muļķa lomā, un izskatās, ka tiešām par to nav neko zinājis. Taču interesantākais notikušā kontekstā, manuprāt, nav ne šis aspekts, ne arī Latvijas Televīzijas raidījuma Panorāma publiskotā Vienotības biedru e-pasta sarakste, kurā pausts neviltots sašutums par notikušo, kas nepārprotami norāda uz Vienotības samilzušajām iekšējām problēmām.
Interesantākais šai stāstā šķita tas, kā uz notikušo reaģēja noteikti Vienotības pārstāvji, kas vēl nesen bija nejēdzību komentētāju pirmajās rindās un savas politiskās darbības sākumposmā un pavisam nesenā pagātnē jāja baltos zirgos, rokās turēdami pretkorupcijas un labas pārvaldības karogus. Piemēram, Vienotības Rīgas domes frakcijas vadītāja Sarmīte Ēlerte un partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētājas vietniece Lolita Čigāne. Domājams, dāmām bija jābūt pirmajās notikušā kritizētāju rindās, nosodot no partijas augstās morāli ētiskās stājas paklīdušās avis. Taču, nē, gluži otrādi! Ēlertes kundze publiskajā komunikācijā ieslēgusi demagoģijas paraugstundu, sakot, ka notikušais esot šo uzņēmumu problēma. Gan kungu apšaubāmās kompetences jautājums, gan konkursa nerīkošanas jautājums. Savukārt Čigānes kundzei sabiedriskajā televīzijā vakars šķita pārāk vēls, lai noskaidrotu, kas noticis, kur nu vēl – lai sakarīgi komentētu.
Es pietiekami labi atminos to brīdi un sajūtas, kad bērnībā Ziemassvētku vecītī atpazinu kaimiņu. Bārda šķita pārāk neīsta, arī citas detaļas manai vērīgajai acij laupīja ticamības momentu. Jāatzīst, ka laikam tā tomēr nebija vilšanās sajūta un pārāk par to neskumu. Vienotība ar savu reakciju uz notikušo ir kārtējo reizi nepārprotami laupījusi ticamības momentu viņu sludinātajam labas pārvaldības, korupcijas apkarošanas un citām idejām, kuras pavisam nesen vēl izdevās ietirgot vēlētājam. Pieņemu, ka ar šādu reakciju Vienotība ir pievīlusi daļu savu vēlētāju. Tiem, kas ticēja kristāldzidrajām Vienotības idejām, nu nākas atskārst – Ziemassvētku vecītis nav īsts! Sen vairs nav.