Fragments no intervijas:
Atlaida satiksmes ministru, un nepagāja necik ilgs laiks, kad krita arī valdība. Saprotu, ka neviens arī nemeklēja, ko likt ministra vietā, paredzot, ka valdība tāpat kritīs?
Cik zinu, tiešām neviens īsti nemeklēja. Bet neatkarīgi no tā, vai ministru atlaida vai tā nebūtu bijis, valdības maiņa agri vai vēlu notiktu, jo par to runāja jau uzreiz pēc prezidentūras. Manuprāt, tas bija lielā mērā ieprogrammēts jau labu laiku iepriekš.
Kā bija strādāt, kā saka, sēžot uz koferiem?
Tas ir tāds darbs, ka tu nekad nezini, cik ilgi strādāsi. Esmu bijis ministrs trijās valdībās, līdz ar to bija laiks pierast, ka nezini, cik ilgas būs pilnvaras. Nedomāju, ka šajā valdībā kāds strādāja slikti, bija laba komanda, katrs no ministriem bija ļoti spēcīgs, bet valdībā trūka... vilkmes.
Kādreiz daudz tika runāts, ka politiķi neesot kompetenti, tāpēc ministru amatos jāliek profesionāļi. Šajā valdībā bija daudz bijušo augstāko ierēdņu. Jūs, Straujuma, Rinkēvičs...
Varam turpināt, ka Dana Reizniece-Ozola iepriekš bija parlamentārā sekretāre Satiksmes ministrijā... Visi ļoti pieredzējuši, viennozīmīgi.
Tad varbūt cēlonis tam, ka vilkmes nebija, kā teicāt, ir tas, ka tā bija ierēdņu valdība - raduši nevis pieņemt lēmumus, bet tos pildīt?
Bet šie paši ministri jau sen vairs nebija ierēdņi, visi jau krietnu laiku strādājuši politikā. Nē, manuprāt, galvenā problēma bija tā, ka nebija skaidru mērķu, ko gribam sasniegt. Nebija stingra uzstādījuma: ejam uz priekšu, izdarām to, to un vēl to. Arī valdības deklarācija bija ļoti izplūdusi. Bet tas ir pamatdokuments, saskaņā ar kuru valdībai jāstrādā. Katrs uzskatīja par vajadzīgu tajā iekļaut savas vēlmes, līdz ar to izveidojās teksts uz 18 lapaspusēm, kur īsti neviens neko nevarēja saprast. Manuprāt, deklarācijā ir jābūt nodefinētiem mērķiem, uz ko valdība iet, un tad katrā jomā pa dažiem uzdevumiem, kas konkrēti jāpaveic. Un tad arī ļoti stingri uz to jāskatās. Bet mēs strādājām tādā kā ugunsdzēšanas režīmā - pienāk termiņš lemšanai par Citadeli vai airBaltic, tūlīt pat naktī jānolemj.
Bet vismaz airBaltic gadījumā līgums ar investoru pat vēl šodien nav parakstīts... Vai steiga netika mākslīgi sakurināta?
Jā, lēmumi pieņemti, bet līgumi vēl nav parakstīti, tomēr uzņēmums turpina strādāt - lidmašīnas lido, pasažieru skaits pieaug. Kur bija tā steiga? Protams, tā varbūt zināmā mērā bija sakāpināta no kompānijas vadības puses, bet, kad darījuma struktūra tika sakārtota tā, lai netiktu iepirktas krievu lidmašīnas, apetīte un steiga zuda. Es pats esmu medijos lasījis, ka lidojumi ar Sukhoi lidmašīnām airBaltic biznesa plānā bija ieplānoti, ja nemaldos, jau februārī vai martā.
Kā ministrs par to nezinājāt, ka nu atsaucaties uz medijiem?
Nē.
Varbūt pietiekami nekontrolējāt?
Protams, ministram ir jāatbild par visu, kas notiek nozarē, bet ministrs nevar atbildēt par piedzērušiem pilotiem vai par detaļām biznesa plānā, kamēr tās nav apstiprinātas. Uz mana galda, kamēr biju ministrs, pēdējais airBalticbiznesa plāns nenonāca. Bet jūs jau zināt, ka biznesa plānu valdība skatīja īsi pirms Ziemassvētkiem. Vispirms iedeva naudu, tad apstiprināja, ko ar to darīs. Manuprāt, vajadzēja otrādi - ir kaut kāds pasākumu plāns, kas jāveic, teiksim, jānomaina lidmašīnas, jāatver jauni galamērķi vai vēl kas, tad sagatavo aprēķinus, cik tas maksā. Un tad redzam, vai varam to atļauties vai ne. Bet tagad ir otrādi - iedodiet mums 80 miljonus, un tad mēs sāksim domāt, ko ar tiem darīt. Tā taču neviens nedara biznesā!
Kādu redzat pats savu politisko nākotni?
Esmu Saeimas deputāts, darbojos Tautsaimniecības komisijā. Par citiem izaicinājumiem šobrīd pāragri spriest. Nākamās valdības aprises ir absolūti neskaidras.
Būtu vēlme atgriezties ministra amatā?
Ja kādreiz tāda nepieciešamība radīsies, es, protams, būtu gatavs atgriezties. Bet tas nenozīmē, ka par katru cenu, esmu ļoti apmierināts ar to darbu, ko tagad daru.
Visu interviju lasiet pirmdienas, 4.janvāra, avīzē Diena!