Vismaz šādus argumentus pirms nepilna gada savā uzrunā pirms Saeimas balsojuma par eiro ieviešanas likumprojektu akcentēja Ministru prezidents Valdis Dombrovskis.
Ja Latvija līdz ar eiro ieviešanu vēlas piesaistīt investīcijas, lai straujāk attīstītos uzņēmējdarbība, palielinātos eksports, rastos jaunas darbvietas, būtu loģiski, ka šajā brīdī liela daļa likumu un valdības noteikumu būtu vērsta tieši uz uzņēmējdarbības vides pilnveidošanu. Var jau teikt, ka šajā jomā šis tas jau paveikts iepriekš. Taču, caurlūkojot daudzos likumu un valdības noteikumu grozījumus, kā arī jaunos tiesību aktus, kas stājas spēkā ar 2014. gada 1. janvāri, papildu mehānismus, kas būtu tieši vērsti uz ekonomikas attīstības stimulēšanu, nemana. No vairāk nekā 1000 tiesību aktiem (arī likumu un valdības noteikumu grozījumiem), kas stājas spēkā ar 2014. gada 1. janvāri, vairākums attiecas uz eiro ieviešanu un ir formāli, jo tajos bijis jānomaina tikai valsts oficiālās valūtas nosaukums. Būtiskas izmaiņas skar nodokļu likumdošanu. Diemžēl tā vien liekas, ka šajā jomā valdība galvenokārt turējusies pie principa - aplikt ar nodokli visu, kas iepriekš vēl nav bijis aplikts.
Ar jauno gadu spēkā stājas virkne likumu grozījumu, kuru mērķis ir veicināt demogrāfiju, paaugstināt mazāk atalgoto ienākumus, bet tie vairāk saistīti ar iepriekšējā perioda kļūdu seku mazināšanu.
Krīzes gados īstenotā konsolidācijas politika, kas visvairāk skāra no valsts budžeta algotos, radījusi akūtu nepieciešamību valdībai par galveno prioritāti noteikt sabiedrības nevienlīdzības mazināšanu. Pie mums tā pieņemts: risinot vienu problēmu, radām virkni citu, ko vēlāk varonīgi risināt.
Pēdējos gados pasliktinājusies demogrāfiskā situācija, pieaudzis minimālās algas saņēmēju, tātad - uz nabadzības sliekšņa dzīvojošo, skaits. Tāpēc ar jauno gadu tiek paaugstināts bērna kopšanas pabalsts un vecāku pabalsta minimālais apmērs. Pieaug atvieglojums par apgādībā esošu personu, samazinās sociālais nodoklis. Paaugstinās minimālā alga un ar nodokļiem neapliekamais minimums. Lai neapdraudētu sociālo budžetu, tiek sākta pensionēšanās vecuma celšana, turpmāk līdz pat 2025. gadam ik gadu to palielinot par trim mēnešiem.
Visi šie pasākumi ir atbalstāmi, taču ar tiem noteikti nepietiek, lai atturētu jauniešus no emigrācijas un mazinātu to cilvēku īpatsvaru, kas saņem algu valsts noteiktajā minimālajā apmērā. Paralēli šīm iniciatīvām būtu nepieciešams īstenot politiku, kas stimulētu privātās investīcijas jaunu, labi atalgotu darbvietu izveidē. Lai valsts īstenotā politika vestu pie vidusslāņa pieauguma, nevis būtu orientēta vien uz to, ka padarītu vairākumu sabiedrības mazliet mazāk nabadzīgu.