Kur šādas izpausmes vērojamas? Protams, ka mūslaiku Haidparkā - sociālajos tīklos. Un tas nav mazsvarīgi, jo atšķirībā no pieminētās oratoru pulcēšanās vietas Londonā publiku internetā uzrunājošo auditorija mērāma daudzos tūkstošos. Par viedokļu līderiem pozicionētajos ieklausās nevis tikai domubiedri vai nejauši garāmgājēji, bet arī studenti, politiķi, mediji. Un paustais neizplēn gaisā, bet turpina dzīvot savu dzīvi interneta tumšajās dzīlēs vēl gadu gadiem. Kā tāds neiznīdējams neiecietības vīrusa nesējs.
Divi piemēri no pēdējā laikā manītā. Vispirms diskusija par karikatūristu izpausmes brīvību, kas risinājās pēc traģiskajiem notikumiem Parīzē. Un tam kontrastā otrs gadījums - eksbaņķiera Kargina intervija Latvijas Avīzē šonedēļ. Tie paši, kas pirmajā gadījumā kategoriski iestājās par to, ka mūsdienu Rietumu sabiedrībā ironizēt var par jebko, ieraugot pieminēto interviju, "lēca vai no biksēm laukā": kā tādam vispār var ļaut izteikties?! cik avīzei par to samaksāts?! kam nu viņa vērtējumi var būt noderīgi?! utt., ut. jpr.
Tātad apņirgt var jebkuru, bet ļaut izteikties - tikai pareizajiem? Vismaz mani šāda pretruna mulsina. Jo kurš gan būs tas izredzētais, kam būtu lemta tā vara izlemt citu vietā, kas labs un kas nav? Un kāpēc (šajā gadījumā - avīžu) lasītāji tik augstprātīgi jāuztver par patstāvīgi spriest nespējīgiem? Galu galā dzīvojam brīvā valstī, katrs varam lasīt, ko gribam, un arī pretēji - nelasīt, kas nešķiet tīkams.
Bieži dzirdam kategorisko: "Viņam nav taisnība! Jo taisnība ir tikai viena". Jā, viena. Varbūt. Bet katrs to skatām no savas puses. Savu iepriekšējo zināšanu (un nezināšanu), pieredzes un emocijās balstītas attieksmes kontekstā. Un pat ja viedokļa paudējs maldās, arī to ir jāspēj pamanīt, kaut vai lai zinātu, ka pastāv arī tāda nostāja, un noformulētu pretargumentus. Vismaz sev.