Droši vien, ka augstajai valsts amatpersonai ir taisnība. Taču tikai daļēji. Jo, kā saka, katrai medaļai ir divas puses.
Ja slepenu informāciju dara zināmu (gan tieši, gan publiskojot) personām, kas to var izmantot pret mūsu valsti, tas, protams, ir noziegums, pret ko jāvēršas ar visu likuma bardzību. Taču gadījumā, ja žurnālistu rīcībā nonāk informācija, kas atklāj amatpersonu nesaimniecisku, negodprātīgu vai pat pretvalstisku darbību, un mediji to publisko, dienestiem būtu nevis jāceļ tracis par kārtējo robu informācijas slepenības mūrī vai jācenšas atriebties, kā tas dažos gadījumos diemžēl izskatās, bet gan jābūt pateicīgiem, ka vēl kāds savu iespēju robežās līdzdarbojas valsts pārvaldes darba kvalitātes uzlabošanā. Jo pats fakts, ka tikai dienesta lietošanai paredzētu dokumentu noplūdes tagad ir biežākas nekā iepriekš, liek domāt, ka problēma visdrīzāk ir nevis nodevēju skaita pieaugumā, bet gan valsts pārvaldes darba kvalitātes kritumā. Varbūt ar to vajadzētu sākt? Citādi sanāk, ka visi spēki tiek koncentrēti vienīgi tam, lai neviens neuzzinātu, cik slikti vai valstij kaitniecīgi kāds valsts pārvaldē atļaujas strādāt...
Un te ir jautājums: vai visos gadījumos par kaitniekiem jāuzskata tie, kuri kādu slepenībā turētu faktu vai dokumentu darījuši zināmu mediju pārstāvjiem? Vai godprātīgiem valsts pārvaldes darbiniekiem būtu jāsamierinās ar nejēdzībām, ko redz savu kolēģu vai priekšnieku darbībā? Ak, jā, kāds teiks – var taču ziņot augstākai priekšniecībai un tamlīdzīgi, bet jūs taču zināt, ar ko tas beigsies – šādus "sistēmā neiederīgos" ātri vien nosūtīs pastāvēt bezdarbnieku reģistrācijas rindā. Tāpēc nav jābrīnās, ka ziņotāji īpaši sargā savu identitāti un ar to atklāšanu attiecīgajiem dienestiem tā neveicas, ka neatliek nekas cits, kā vērsties pret mediju pārstāvjiem. Un tieši tas apliecina, šķiet, lielāko bīstamību – dienestu spēju reaģēt vienīgi uz vienkāršākiem gadījumiem, acīmredzamiem informācijas noplūdes kanāliem. NATO un ES noslēpumi tiešām drošībā?
Un vēl šajā kontekstā – par amatpersonu attieksmi pret medijiem. Arī pie mums netrūkst činavnieku, kas, gluži kā Latvijas Televīzijā nupat intervētā kaimiņvalsts prezidente, vislabprātāk redzētu publicētu tikai to, kas iepriekš saskaņots, padomnieku "pareizi sapakots". Piedodiet, jūs paši to gribētu skatīties, klausīties, lasīt?