Tātad nav problēma, ja politiķi atļaujas populismu. Ja vien tas ir gaumes robežās. Proti, ja politiķu izdarības nepārtop par klaju apliecinājumu tam, ka viņi tautu uzskata par tik dumju, ka tā uzrunājama visprimitīvāko vēstījumu līmenī, pat īsti nesatraucoties par to, kādas var būt sekas rosinājumu ieviešanas gadījumos. Tādus «šaušanas pār strīpu» piemērus manījām kampaņā pirms britu balsojuma par izstāšanos no Eiropas Savienības – lietā tika likti pat klaji, ātri pieķerami meli. Vadīšanos pēc principa, ka mērķis attaisno līdzekļus, varam vērot arī zemo reitingu krīzē joprojām esošās Vienotības politiķu izteikumos.
Spilgts piemērs ar iniciatīvām par minimālās algas celšanu, lielāku sociālo iemaksu ieviešanu mikrouzņēmumos vai nepilnu darba laiku strādājošajiem. Nonākšana tādā kā koalīcijas ģimenes jaunākā brāļa statusā provocē pat tādus citkārt prātīgus politiķus kā Reirs uz lētu populismu, iniciatīvām, kas sola tūlītēju labumu potenciālajiem vēlētājiem, pat nedomājot par bumeranga efekta risku –, ka solījumi, tos ieviešot, var negatīvi ietekmēt to pašu vēlētāju auditoriju.