Mūsu dzīve pēc 4. maija

Nenoliedzami 30 gadu laikā ir bijis daudz sasniegumu, un ir vērts lepoties gan ar individuālajiem panākumu stāstiem, gan ar mūsu sabiedrības kopīgajām veiksmēm un uzvarām. Taču nav noliedzams tas, ka pat pirms Covid-19 krīzes būtiska Latvijas problēma bija lielas sabiedrības daļas nabadzība. Arī tie iedzīvotāji, kuri teorētiski veidoja vidusslāni, bija trūcīgāki nekā daudzu citu Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu vidusslāņa pārstāvji. ES statistikas biroja Eurostat dati pat ekonomiskās izaugsmes periodā pirms Covid-19 pandēmijas liecināja, ka, vērtējot pēc dažiem iedzīvotāju labklājību raksturojošajiem kritērijiem, Latvija ir viena no nabadzīgākajām ES dalībvalstīm, atpaliekot ne tikai no turīgās Rietumeiropas un bagātajām Ziemeļvalstīm, bet arī no mūsu Baltijas kaimiņzemēm.

Secinājums ir nepārprotams – 30 gadu laikā mūsu sabiedrība ir pratusi gūt panākumus daudzās jomās, izņemot finansiālās labklājības sasniegšanu. 

Covid-19 krīze nabadzības riskus ir jūtami pastiprinājusi, jo Latvijā (tāpat kā citās valstīs) darbu ir zaudējuši, ienākumu kritumu ir izjutuši un savas uzņēmējdarbības apstāšanos ir piedzīvojuši daudzi cilvēki, kuri vēl šā gada pirmajos mēnešos apgalvoja, ka jūtas finansiāli droši. Aktuāls jautājums patlaban ir, kāda būs mūsu valsts pēc šīs krīzes – vai iestigs vēl dziļākā nabadzībā un būs vēl vairāk attālinājusies no turīgākajām ES dalībvalstīm vai arī tieši pretēji – pratīs šo krīzi izmantot kā izdevību, un rezultātā pieaugs gan Latvijas globālā konkurētspēja, gan arī mūsu sabiedrības turības līmenis.

Latvijas XX gadsimta deviņdesmito gadu pieredze liecina, ka mūsu nācijai piemīt spēcīgs talants jaunradē un jaudīga mērķtiecība – tolaik cilvēki bez biznesa iemaņām izveidoja uzņēmumus, bez zināšanām demokrātiskajā politikā formēja valsts pārvaldi un rakstīja likumus, turklāt daudz jaunrades bija gandrīz visās jomās. Arī patlaban Covid-19 krīzes pārvarēšanā ir vajadzīga jaunrade un mērķtiecība – lai saskatītu iespējas inovatīviem uzņēmējdarbības virzieniem un pārskatītu normatīvo regulējumu, pielāgojot to reālajai situācijai. Un, protams, valstiskā mērogā ļoti svarīgas ir arī inovācijas izglītībā, jo šī krīze parāda, ka prasme radoši domāt un ieraudzīt iespējas negaidītās situācijās nav mazāk svarīga par detalizētu izglītošanās, karjeras vai biznesa plānu.