Aizvadītajā nedēļā arī tika piešķirtas Latvijas Literatūras gada balvas par sasniegumiem rakstniecībā.
Fons, ko veido šie notikumi, liek domāt, ka būtu nepieciešama balva par latviešu valodas prestiža stiprināšanu Latvijā. Mūsu valoda nav un, visticamāk, nekad nebūs starptautiskas saziņas valoda. Tas nav nekas traģisks, pasaulē ir daudz valodu, kas veiksmīgi pastāv un attīstās, nebūdamas globāla mēroga saziņas valodu vidū.
Taču vienlaikus tas uzliek lielu atbildību cilvēkiem, kuriem latviešu valoda ir dzimtā, un, it īpaši Latvijā pie varas esošajiem politiķiem, jo ir skaidrs, ka aiz mūsu valsts robežām saziņa latviski notiek tikai latviešu diasporās un arī vien tikai tur, kur šīs diasporas ir gana lielas un pietiekami vienotas, lai uzturētu dzimtās valodas apriti.
Svarīgākais mērķis, uz ko jātiecas, ir panākt to, lai Latvijā būtu prestiži saprast un runāt latviski un tā uzskatītu visi, kuri pastāvīgi un ilgtermiņā dzīvo mūsu valstī. Virzība uz to, lai skolās tiktu mazināta krievu valodas kā otrās svešvalodas loma, vistiešākajā veidā izriet no tā, ka Latvijā gadu desmitiem dzīvo krievi, kuri nerunā latviski, un no tā, ka tieši krievu valoda ir centusies nomākt latviešu valodu, kā arī igauņu, lietuviešu un vēl citas valodas. Tādi nu vēsturiskie apstākļi mūsu reģionā ir bijuši, un agresīvo rusifikāciju, kas bija klātesoša līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai 1990. gadā, labi atceras ne vien seniori, bet arī vidēja vecuma cilvēki, turklāt pat tie, kuri publiski izliekas, ka par to ir aizmirsuši.
Vēstījumam, ka, dzīvojot Latvijā, prestiži ir pārvaldīt latviešu valodu, uzstājīgāk vajadzētu skanēt arī no grāmatniecības aprindām, jo, ja nebūs cilvēku, kuri latviski lasa grāmatas (gan drukātā veidā, gan e-formātā), tad uz spožu nākotni nevar cerēt ne autori, ne izdevēji, ne grāmatu tirgotāji. Iespējams, ir vajadzīga grāmatniecības kampaņa, kas Latvijas iedzīvotājus mudinātu lasīt latviski.
Taču vienlaikus ļoti svarīga ir politiskā griba stiprināt latviešu valodas prestižu mūsu valstī, un ir absurdi to censties attēlot kā mazākumtautību nerespektēšanu. Diskusijās bieži dzirdētā frāze, ka ikvienas valodas pārvaldīšana ir bagātība, jāsaprot arī tā, ka Latvijā latviešu valodas zināšanas ir gan bagātība, gan nepieciešamība.