Neļaut vēlēšanu deķi vilkt uz savu pusi

Fragments no intervijas:

Daudzās iepriekšējās vēlēšanās varējām novērot sarakstu iesniedzēju rindas pie vēlēšanu komisijām – partijas centās iegūt saviem sarakstiem labākus kārtas numurus. Nu sarakstu iesniegšana sākusies, bet tādas īstas ažiotāžas nav.

Tas gan nav nekas jauns – vispirms no šādas kārtības atteicās Saeimas vēlēšanās, pēc tam arī pašvaldību. Vēlēšanu biļetenu secību nosaka izlozes rezultātā. Savukārt kandidātu sarakstu numuri ir tikai Saeimas un Eiropas parlamenta vēlēšanās, jo tur pieteiktie kandidātu saraksti ir vienoti visā Latvijas teritorijā. Pašvaldību vēlēšanās nekad nav bijis tā, ka visur sacenstos vieni un tie paši politiskie spēki, kas tad visā Latvijā varētu startēt ar savu numuru. Līdz ar to uz pašvaldību vēlēšanu zīmēm numuru nebūs.

Vēlētāji ir piesaistīti katrs savam iecirknim, par to esam saņēmuši pa pastu izsūtītu rakstisku informāciju. Ja grib balsot kādā citā iecirknī, noteiktā termiņā par to jāpavēsta. Kā vērtējat šo kārtību?

Šo vēlēšanu īpatnība ir tā, ka katrs ievēl konkrētu pašvaldību. Ar to cilvēki jau ir ierobežoti savā izvēlē. Otra lieta – ir taisnība, ka ir jāiet balsot uz konkrētu iecirkni, bet nevar teikt, ka cilvēks būtu "piesiets" šim iecirknim – ja pašvaldībā ir vairāk nekā viens iecirknis, tad ir iespējams šo iecirkni mainīt uz citu tajā pašā pašvaldībā, ja cilvēkam tā ērtāk.

Mēdz būt, ka cilvēkiem nesanāk aiziet nobalsot, jo nedēļas nogales (īpaši, ja ir labs laiks) pavada laukos.

Tas tomēr ir jautājums par motivāciju piedalīties vēlēšanās. Ja mēs piedalīšanos vai nepiedalīšanos pašvaldību vēlēšanās salīdzinām ar piedalīšanos vai nepiedalīšanos balsojumā par Eirovīziju, tad jāsaka, ka situācija mums ir ļoti skumja. Tas, vai piedalīties pašvaldību vēlēšanās, manuprāt, ir nākamais jautājums aiz pirmā jautājuma – piedalīties vai nepiedalīties savas pašvaldības dzīves vadīšanā, tostarp arī starp vēlēšanām kontrolējot, kā tiek pildīti dotie solījumi. Politiskā līdzdalība ir ne tikai aiziešana uz vēlēšanu iecirkni, tas ir kaut kas daudz plašāks. Ja politiskā līdzdalība būs arī starpvēlēšanu periodā, domāju, būs daudz vairāk cilvēku, kuri laikus atcerēsies, ka jāieplāno būt savā pašvaldībā arī vēlēšanu dienā.

Savulaik virmoja idejas, ka balsot varētu arī elektroniski, ne tikai klātienē. Igauņi pat tika rādīti kā piemērs. Nu tas apklusis. Kā tā?

Uz šīm vēlēšanām šāds risinājums nav, par to, kāda balsošana būs nākotnē, grūti spriest, jo sākotnējais optimisms par to, ka varēs balsot caur internetu no saviem datoriem, pēdējos gados noplacis, ņemot vērā hakeru līdzdalību vēlēšanās. Līdz ar to pie esošajām tehnoloģijām nav pārliecības, ka elektroniskā balsošana būtu droša.

CVK iepriekš organizēja informatīvas kampaņas, mudinot cilvēkus piedalīties vēlēšanās. Vai arī šogad kaut kas tāds sagaidāms?

CVK ir kampaņu plāns, kurš ir aizsācies ar mudinājumu pārliecināties, vai ir saņemta informācija par vēlēšanu iecirkni. Tuvāk maija vidum vēlreiz atgādināsim par iespēju mainīt iecirkni un, jau tuvojoties vēlēšanu dienai, – par papildu iespējām nobalsot iepriekšējā balsošanā vai cilvēkiem ar kustību traucējumiem, slimojošiem cilvēkiem – par iespēju pieteikt balsošanu dzīvesvietā.

Cilvēki aktīvi izmanto šādas papildu iespējas?

Vērtēšanai vienmēr nepieciešams kaut kas, ar ko salīdzināt. Šeit acīmredzot jautājums ir ne tikai par to, vai cilvēki izmanto iespēju, bet arī par to, cik cilvēkiem šāda iespēja ir nepieciešama. Jau ilgāku laiku ir tā, ka iecirkņa maiņu ir iespējams veikt arī internetā – šajā gadījumā nav aktuāls aizklātums, te svarīgi saprast, kurš kurā vietā balsos. Redzam, ka iecirkņa maiņa tiek vairāk pieteikta nekā iepriekš, kad bija obligāti jāiesniedz iesniegums vēlēšanu komisijā. Šoreiz ir arī tā, ka ļoti daudzi cilvēki maina iecirkni uz citu pašvaldību, jo viņiem tur pieder īpašums.

Visu interviju ar CVK priekšsēdētāju Arni Cimdaru lasiet laikraksta Diena otrdienas, 18.aprīļa, numurā!