Atbildes uz šo jautājumu mēs nesadzirdam ne valdības sēdēs (kad šo tēmu skata Ministru kabinetā), ne atbildīgās Satiksmes ministrijas komunikācijā, ne arī speciāli Rail Baltic katastrofas izmeklēšanai izveidotās Saeimas izmeklēšanas komisijas sēdēs un secinājumos pēc tām.
Tā vietā teju ik dienu vērojamas viedokļu sadursmes vai, precīzāk sakot, pēc būtības tukšas diskusijas par to, kurš par ko ir atbildīgs, kuram ir reāli vai nereāli plāni un kādi ir iecerēto ideju "tvērumi" un "fiskālās telpas". Jāatzīmē, premjere savukārt šiem terminiem tieši Rail Baltica kontekstā ir pievienojusi jaunu – "maksimālie cenu griesti". No vienas puses – tā ir loģiska vēlme, sevišķi brīdī, kad mums vispār nav nekādas skaidrības, cik lielu daļu no projekta realizācijai nepieciešamajiem līdzekļiem tad būs gatava finansēt ES, bet cik būs jāatrod mūsu pašu kasē. Tajā pašā laikā mazliet (tas tā maigi teikts) izbrīna, kādēļ ar Rail Baltica saistītie jautājumi pirms to publiskas ķidāšanas, piemēram, valdības sēdēs, netiek pirms tam skrupulozi izrunāti starp visiem iesaistītajiem, saskaņojot svarīgākās lietas tā, lai vismaz varētu runāt jau par konkrētu vīziju projektam kopumā jeb, citējot "klasiķus", – varētu skaidri saskatīt un saprast projekta galveno tvērumu. Jo pagaidām nav iespējams saskatīt ne kopējo (vismaz) aptuveno un daudz maz reālistisko potenciālo izmaksu apjomu, ne finanšu avotus, ne beigu beigās arī konkrētu plānoto maršrutu. Nemaz nerunājot par to, ka – vismaz publiskajā telpā – kaut kur atkal ir pazudis būtisks jautājums – pat ja būs sabūvētas sliedes, tilti un stacijas, piemēram, 2030. gadā, vai uz lentītes griešanas brīdi būs arī pasūtīti, uzbūvēti un nopirkti vilcieni, kuriem pa tām sliedēm braukt?
Vienlaikus nebērsim tikai sev "nožēlas pelnus uz galvas" – nav jau tā, ka problēmas ar projektu ir tikai Latvijā. No kaut kāda sākotnējā iecerētā projekta realizācijas grafika atpaliekam visās Baltijas valstīs. Kāpēc tas tā noticis, lai vērtē un izdara objektīvus secinājumus tie, kuri šajās niansēs ir iedziļinājušies un kuri beigu beigās tomēr ir atbildīgi par to, lai jau iztērētā nauda nepaliktu nu jau bēdīgi slavenajā pālī Daugavā vai nepabeigtā betona konstrukcijā Rīgas centrā un Rīgas lidostas terminālī, kas pie noteiktiem apstākļiem turklāt ir astoņus centimetrus par šauru. Laika vairs nav, tāpēc jārīkojas ātri un izlēmīgi.