Jā. Patentu pieteikumu skaits, ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju skaitu un uzņēmējdarbības vides apjomus, ir pietiekams. Mēs īpaši neatpaliekam no kaimiņvalstīm Lietuvas un Igaunijas. Savukārt jautājums, pie kura mums Latvijā noteikti jāstrādā, ir: ko ar šiem patentiem, kas ir pieteikti un reģistrēti, iesākt vēlāk? Statistikas dati liecina, ka patentu uztur spēkā vidēji sešus gadus, turklāt ir mazs pārdoto patentu skaits. Tas pierāda, ka patenti netiek izmantoti komercializācijā.
Te ir darbs gan izgudrotājiem, gan uzņēmējiem, lai savstarpēji atrastu cits citu un kopīgiem spēkiem liktu lietā visas inovācijas un gaišo prātu sasniegumus, kas izskan pat aiz Latvijas robežām. Galvenais ir sadarbības jautājums - sadarbības starp izgudrotāju un uzņēmēju. Ja raugāmies, kas ietekmē inovācijas, jebkuru inovāciju ietekmē, pirmkārt, valstī pastāvošais nodokļu apjoms, otrkārt, tas, cik privātais sektors, kā arī zinātnes un izglītības iestādes var atļauties ieguldīt attīstībā, treškārt, valstī noteiktais tiesiskais regulējums. Patentu reģistrācijas process Latvijā norit ātri un veiksmīgi, bet jāpilnveido iespēja izgudrotājam atrast investoru un uzņēmējam - zinātnieku, kurš var piedāvāt inovācijas.
Tas ir izgudrotāja un investora dialogs, vai arī valstij tajā būtu jāpiedalās?
Jā, protams, arī valsts var veicināt sadarbību. Labs paraugs ir Skandināvijas valstis. Skandināvijā ierasts organizēt dažādus forumus, kuros izgudrotāji nāk klajā ar savām iecerēm un var sastapt uzņēmējus, kas ir gatavi komercializēt viņu produktu.
Te uzreiz gan jāpiebilst, ka patentam ir teritoriālā aizsardzība. Ja patents ir pieteikts Latvijā, tas attiecas tikai uz Latviju, bet, ja izgudrotājs grib izmantot Eiropas līmeņa starptautisko patentēšanu, ir būtiski noskaidrot, vai, piemēram, Zviedrijā, jau nav patentēts kaut kas līdzīgs.
Vai līdzīgs izgudrojums jau patentēts ārvalstīs vai nav, jāpārbauda pašam izgudrotājam, vai arī valsts iestāde, respektīvi, Patentu valde, palīdz?
Parasti pārbauda paši izgudrotāji, izmantojot pieejamo informāciju. Mēs, Patentu valde, arī cenšamies darīt visu iespējamo, lai savstarpēji zināšanas papildinātu. Mums ir projekti sadarbībā ar universitātēm, piemēram, ar Rīgas Tehnisko universitāti (RTU) slēdzam sadarbības līgumu. Ir cilvēki, kas mācīti tieši darbam ar datu bāzēm, kurās iespējams atrast visus patentus, lai konstatētu, vai kaut kas līdzīgs nav izgudrots, piemēram, Japānā vai kādā no Eiropas valstīm. Mēs gatavojamies mācīt RTU darbiniekus, lai viņi saviem studentiem un saviem izgudrotājiem varētu veikt informācijas meklējumus. Ar laiku gatavojamies mācīt arī cilvēkus no augstskolām, kas atrodas Rēzeknē, Liepājā un Daugavpilī.
Uzņēmēju vidū ir viedoklis, ka zinātnieki, lai arī viņiem ir liels intelektuālais potenciāls, reizēm, ieguldot milzīgu darbu, izgudro ko tādu, kas ir atrauts no realitātes. Tā ir?
Būtiska ir katra konkrētā izgudrotāja motivācija - kāpēc viņš strādā pie izgudrojuma. Varbūt cilvēks to dara savas zinātniskās karjeras attīstībai, ne vienmēr visi patenti tiek virzīti komercializēšanai. Tomēr, ja raugāmies uz datiem, jāatzīst, ka zināma taisnība uzņēmēju apgalvojumam varētu būt tādā aspektā, ka redzam - Latvijā aptuveni 60% patentu piešķirti tieši universitātēm, nevis ražotnēs nodarbinātiem zinātniekiem.
Savulaik Organiskās sintēzes institūta zinātnieki Dienai sacīja, ka uzņēmēji bieži nevēlas riskēt, ieguldot tādos zinātniskajos projektos, kuru konkrētais rezultāts vēl nav redzams, un zinātniekiem tāpēc nepietiek finansējuma, lai pabeigtu projektus.
Mēs Patentu valdē redzam tos, kuri atraduši pamatfinansējumu - vai nu personīgi, vai ar investora palīdzību -, bet pieļauju, ka problēma te ir. Klasiski teorijā ir tā, ka ar pirmo finansējumu izgudrotājam palīdz ģimene un draugi. Vēlāk var doties tālākos finansējuma meklējumos, bet pirmo nepieciešamo naudu jāatrod, tā sakot, pašu mājās, tuvāko lokā.
Uzņēmēji savukārt norāda, ka viņiem nav liekas naudas, ar ko riskēt, tāpēc viņi grib redzēt konkrēto rezultātu, nevis ieguldīt izgudrojumā, kas ir tapšanas stadijā.
Jā, tā tiešām ir. Var saprast, ka ikviens, kurš iegulda naudu, grib redzēt prototipu, lai vispār būtu skaidrība, par ko tad ir runa, nevis atdot naudu projektam, kura rezultāts ir vien vīzijas līmenī.
Teicāt - 60% patentu nāk no universitātēm. Kuri ir būtiskākie, pēdējos gados patentētie izgudrojumi?
Pērn kopumā saņēmām vairāk nekā 230 pieteikumu. Vidēji gadā mēs saņemam ap 200 pieteikumiem no visdažādākajām jomām, būtisku apjomu - no ķīmijas un farmācijas nozarēm, kas Latvijā vienmēr bijušas aktīvas zinātnisko izgudrojumu ziņā. Samērā maz pieteikumu ir no elektroinženierijas.
Spektrs ir ļoti dažāds - no praktiski pielietojamām, nelielām lietām līdz pat ļoti komplicētām un sarežģītām zinātniskajām iecerēm. Mēs noraidām apmēram 10%, tā ka vidēji 180 vai pat vairāk pieteikumu gadā tiek apstiprināti.
Savukārt noraidījuma iemesli ir atšķirīgi katrā konkrētajā gadījumā.
Kādas izgudrotājam ir iespējas patentēt savu veikumu ne tikai Latvijas, bet Eiropas mērogā?
Te svarīgi apzināties, ka patents - tas ir līgums sabiedrībai ar konkrēto indivīdu un attiecas uz konkrēto teritoriju. Latvijā patents attiecas tikai uz Latvijas teritoriju. Ja ir vēlme iet tālāk, var vērsties Eiropas Patentu organizācijā, kas apvieno 38 valstis. Tur pieteikums tiek izvērtēts, un pozitīvas atbildes gadījumā patenta iesniedzējs varēs izvēlēties, uz kurām no 38 valstīm vēlas patentu attiecināt. Piemēram, ja pašam ražošana ir Latvijā, noieta tirgus Vācijā, bet lielākais konkurents Itālijā, vērts izvēlēties Latviju, Itāliju, Vāciju un šīm valstīm maksāt ikgadējās nodevas patentu uzturēšanai.
Te gan būtiski pieminēt vienu no jaunajām iniciatīvām, par kuru pēc daudzus gadus ilgušām debatēm ir panākta vienošanās. Tas ir tā dēvētais vienotais Eiropas patents, kas varētu stāties spēkā nākamajā gadā un paredzēs to, ka iespējams iegūt tādu patentu, kurš ir spēkā visā ES.
Tagad, lai iegūtu patentu visās ES dalībvalstīs, tas var izmaksāt līdz pat 36 000 eiro, jo nepieciešams jurists, jātulko dokumenti dažādās valodās un ir vēl daudzas, dažādas nianses. Ārvalstīs ir ļoti dārgi juridiskie pakalpojumi, bez patentu pilnvarnieka tur ārzemnieks neko nevar iesniegt. Arī tulkošanas izmaksas ir būtiskas, vienas lapas tulkošana var izmaksāt 200-300 eiro, un tulkojumiem jābūt juridiski apstiprinātiem. Protams, savā budžetā atrast iepriekš minētos 36 000 eiro var būt grūti pat universitātei un lielam uzņēmumam. Tas ir nesamērīgi dārgi, salīdzinot ar Ķīnu, kur patenta iegūšana izmaksā 600 eiro, un ASV, kur patenta iegūšana izmaksā ap 2000 eiro.
Jaunais ES projekts vērsts uz to, lai samazinātu patenta iegūšanas izmaksas un lai patents nebūtu jāapstiprina katrā dalībvalstī atsevišķi, bet būtu viens kopīgs pieteikums, kas attiektos nevis uz vienu valsti, bet būtu ar plašāku, starptautisku juridisko spēku.
Visu Magdas Riekstiņas interviju ar Patentu valdes direktoru Sandri Laganovski lasiet pirmdienas, 23. marta laikrakstā Diena!