Rietumvalstīs šis solis, protams, tiek nosodīts, tomēr neoficiāli – no publikācijām plašsaziņas līdzekļos, ekspertu izteikumiem u. c., ir skaidrs, ka tas tiek uztverts ar zināmu atvieglojumu. Situācijā, kad nedēļām ilgi tiek runāts par gaidāmo Krievijas iebrukumu Ukrainā, lēmums atzīt separātistu republiku neatkarību (ar formulējumu – robežās, kuras kontrolē šo republiku vadība), kā arī nepieciešamības gadījumā ievest tajās karaspēku «miera uzturēšanai» nešķiet sliktākais no scenārijiem. Minskas vienošanās tāpat netiek pildītas jau septiņus gadus, minētās teritorijas Kijeva (līdzīgi kā rietumvalstis) tāpat uzskata par Krievijas okupētām, bet Krievijas bruņoto spēku parādīšanās uz abu pušu robežlīnijas lielā mērā garantē apšaužu izbeigšanos.
Visas pazīmes arī liecina, ka, vadoties pēc šādiem apsvērumiem, tiek reaģēts uz notikušo. Tiks noteiktas simboliskas sankcijas, kuras Krieviju ietekmēs apmēram kā ziloni kniepadata. Aizliegumu, piemēram, ASV kompānijām investēt separātistu republikās vai tirgoties ar to precēm diezin vai pat var uzskatīt par sankcijām, jo par amerikāņu investīcijām vai tirdzniecību ar ASV tajās neviens tāpat neko nav dzirdējis. Necik skarbāka nebūs arī apvienotās Eiropas reakcija, kas Kijevai liek justies lielā mērā nodotai un pamestai.
Šīs sajūtas, visticamāk, pastiprina fakts, ka no Putina runas, veltītas separātistu republiku atzīšanai, nepārprotami izrietēja, ka Donbasa de facto pievienošanu Krievijai Maskava uzskata tikai par pirmo soli, bet tās ilgtermiņa mērķi sniedzas daudz tālāk un attiecas kā uz vismaz lielāko daļu Ukrainas, tā starptautiskās drošības sistēmu (un ietekmes zonu) Eiropā. Lai ko arī neapgalvotu Krievijas prezidents, ir skaidrs, ka Ukraina viņa acīs nav pat valsts, bet tikai no ceļa noklīdusi province, kuru nepieciešams soli pa solim atgriezt «dzimtajā ostā».
Rezultātā ir maz šaubu, ka pirmajam solim jau pārskatāmā nākotnē sekos nākamais. Piemēram, tiks aktualizēts jautājums, ka oficiāli separātistu republikas aptver visus Ukrainas Doņeckas un Luganskas apgabalus, ne tikai to kontrolē esošās teritorijas, un Maskava dosies atjaunot taisnīgumu. Bez vērā ņemamas palīdzības atstātā Ukraina tikmēr nebūs spējīga radīt nopietnus šķēršļus šo plānu ceļā.
Protams, rietumvalstis var atrunāties, ka patiešām iedarbīgas sankcijas tiek taupītas Krievijas atklāta iebrukuma Ukrainā gadījumam, tomēr pārliecinoši tas neizklausās. Pastāv stipras šaubas gan par solīto sankciju reālo efektu, gan iespējām ar to palīdzību mainīt Krievijas plānus, bet draudi tās noteikt drīzāk izklausās nevis pēc draudiem, bet gan pēc cenas nosaukšanas. Tā vietā, lai tiktu sperti izlēmīgi soļi, atbalstot Kijevu, notiek tirgošanās, un tas ir pat biedējošāk nekā Donbasa separātistu legalizēšana Maskavā.
https://news.lv/Diena/2022/02/23/pirmais-solis-kara-eskalacijas-virziena
1. Viso pilsētām
pari