Iespējas, ka Kijeva perspektīvā varētu pievienoties NATO un tās teritorijā varētu tikt izvietoti pret Krieviju vērsti uzbrukuma ieroči, Maskavā ir atzītas par eksistenciālu apdraudējumu tās drošībai, un ir novilktas tā sauktās sarkanās līnijas, kuru pārkāpšanas gadījumā netiek slēpta gatavība izmantot arī militāras metodes. Iepriekš Krievija bija definējusi, ka lietos militāru spēku pret Ukrainu trīs gadījumos – ja Kijeva mēģinās ar armijas palīdzību atgūt kontroli pār prokrievisko separātistu teritorijām Ukrainas austrumos (Donbasu), ja Ukrainā sāksies iekšpolitisks haoss vai ja Kijeva pati izmantos pret Krieviju bruņotu spēku –, bet tagad šim sarakstam ir pievienojies arī ceturtais nosacītais attaisnojums, turklāt tieši tāpat kā pirmie trīs traktējams ļoti plaši un atkarībā no ģeopolitiskās situācijas.
Iespaidīgu papildu spriedzi rada fakts, ka ASV un Krievijas diplomātu iespējas panākt kādus kompromisus šajā gadījumā ir ierobežotas, jo abas lielvaras ir ieņēmušas principiālu nostāju. Krievija negrasās pieļaut Ziemeļatlantijas alianses tālāku ienākšanu bijušās PSRS telpā, savukārt ASV tieši tāpat nevar atteikties no principa, ka NATO durvis ir atvērtas visiem gribētājiem. Fakts, ka Ukraina pat visoptimistiskākā scenārija gadījumā var pievienoties aliansei ne agrāk kā pēc gadiem desmit (kā iekšpolitisku, tā ģeopolitisku iemeslu dēļ), un arī tad šāda iespēja ir atklāti mazticama, šajā gadījumā neko nemaina. Krievijai kritiski svarīgas ir tieši garantijas, ka Kijevai tiek aizvērtas durvis uz NATO un ka Ukrainas teritorijā nekādos apstākļos netiek izvietots pret Krieviju vērsts citu valstu (lasiet – ASV) bruņojums.
Tajā pašā laikā, lai cik principiāla arī būtu ASV nostāja, ir paziņots, ka Vašingtonas palīdzība Kijevai aprobežosies tikai ar bruņojuma piegādēm un atklāta Krievijas iebrukuma gadījumā – arī ar "visu sankciju mātes" noteikšanu pret Maskavu. Turklāt sankciju draudi apvienotajai Eiropai ir pat biedējošāki nekā Maskavai, jo provizoriskās aplēses liecina, ka eiropieši no tām cietīs ievērojami vairāk, tostarp riskējot palikt bez energoresursu piegādēm. Attiecīgi šie faktori diezin vai būs spējīgi apturēt Maskavu, ja tajā tiks pieņemts atbilstošs lēmums.
Jau cits jautājums, ka pat pārliecinošs vairākums prokremliski noskaņotu Krievijas ekspertu plaša mēroga militāru operāciju Ukrainā (plašu teritoriju vai pat visas valsts okupēšanu) uzskata par pēdējo soli, kas pieļaujams tikai pavisam kritiskā situācijā, norādot – tas prasīs no Krievijas milzīgus resursus un nedos nekādus ekonomiskos ieguvumus. Tātad, lai arī Krievijas iebrukuma Dāmokla zobens turpina atrasties virs Kijevas galvas, situācija nav pilnīgi bezcerīga un atteikšanās no atsevišķiem principiem gadījumā tai var tikt rasts risinājums.