Pārsteidzoši jauns šis atzinums nav. Bažas par humanitāro un sociālo zinātņu speciālistu pārprodukciju un par IKT un dabaszinātņu speciālistu trūkumu sarunā ar Dienu savulaik pauda gan kādreizējā izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete, gan kādreizējais ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis. Šādas bažas izskanēja arī vairāku citu personu, kam bija lemts strādāt dažādās valdībās, izteikumos, tomēr tā, ka ministri mainās, bet problēma paliek, ir visai tipiska situācija.
Tagad, kad paziņoti konkrēti skaitļi - cik speciālistu būs par daudz un cik pietrūks -, ir svarīgi no EM un no Izglītības un zinātnes ministrijas sagaidīt plānu, kas problēmu risinātu. Pagaidām diskusijas, ka izglītības sistēma sagatavo ne tādus speciālistus, kādus darba tirgum vajag, bieži notiek neracionālā jeb vainīgā meklējumu līmenī. Augstskolu pārstāvji apgalvo, ka jaunieši skolā vāji apgūst matemātiku, fiziku un ķīmiju. Darba devēji norāda, ka augstākās izglītības joma koncentrējas uz humanitāro un sociālo zinātņu programmām, jo tās ir ērtāk organizējamas - pietiek ar telpām lekcijām un erudītiem pasniedzējiem, un laboratorijas un specifiskas tehnoloģijas nav vajadzīgas. Diskusijām pa vidu atrodas jaunieši, kuri pēc diploma iegūšanas varētu sastapties ar bezdarba draudiem (humanitāro un sociālo zinātņu jomā) vai - tieši pretēji - jau tagad tiek iesaistīti pilnas slodzes darbā augstskolas 2. kursā (IKT jomā).
Paliek jautājums - ko darīt, lai nepieaugtu izglītotu darba meklētāju un grūti aizpildāmu vakanču skaits? Nav jau tā, ka visiem jauniešiem nepadotos matemātika, fizika un ķīmija. Turklāt, lai ko arī kāds teiktu par jauno paaudzi, to, cik svarīgi ir atrast darbu, daudzi apzinās vēl pirms vidusskolas beigšanas.
Diemžēl globāla problēma, kas traucē izglītības iestāžu un darba devēju racionālai sadarbībai, ir nevēlēšanās ieklausīties, atzīt nepilnības, risināt sarunas, nevis tikai runāt monologos. Viens piemērs. Kāda augstskola bija sapulcinājusi skolēnus, kuri interesējas par nozari, kas saistīta ar šīs augstskolas studiju virzienu, un arī skolēnu pedagogus uz tikšanos ar nozares profesionāļiem. Tikšanās laikā viens no nozarē strādājošiem cilvēkiem izklāstīja, kādu zināšanu trūkst jauniešiem, kuri ierodas viņa pārstāvētajā uzņēmumā kā praktikanti. Skolēni teiktajā klausījās ar interesi, bet kāda pedagoģe asi pārmeta runātājam, kāpēc viņš runā par to, ko jaunieši nezina un nemāk. Ja iestājušies augstskolā un tikuši līdz praksei, tātad skolā labi mācījušies un zina visu!
Līdzīgas noskaņas bijušas vairākās darba devēju un izglītības nozares sarunās. Nu negrib daudzi izglītības sistēmas pārstāvji dzirdēt, ka apgūstamais mācību saturs atrodas tālu no darba tirgus prasībām un ka pat izcilas atzīmes nepaver ceļu uz veiksmīgu karjeru. Protams, ir pedagogi, kuri šo plaisu saskata un atklāti atzīst - lai skolēni ar lielāku entuziasmu mācītos, piemēram, matemātiku, apgūstamās zināšanas un prasmes jāpietuvina šolaiku realitātei.