Šādi pētījumi, par kura nepieciešamību neilgi pēc vēlēšanām paziņoja premjerministrs Krišjānis Kariņš (JV), protams, vajadzīgi, bet lielāka jēga no tiem būtu, ja tos apmaksātu pašas partijas un paturētu sev iekšējai lietošanai. Tad būtu daudz lielāka cerība uz pētītāju skrupulozitāti un objektīvu rezultātu nekā no valsts pa tiešo apmaksāta, līdz ar to, visticamāk, sabiedrībai atrādāma pētījuma. Par to, ka partijas savu rekordlielo valsts finansējumu neizmanto, lai uzlabotu ekspertīzi pirms nākšanas klajā ar kārtējo politisko iniciatīvu vai vismaz, lai nomērītu iespējamo atbalstu tam sabiedrībā, brēc ik uz soļa sastopamie lēmumi. Kārtējā uzticību un pēctecību graujošā nodokļu reforma un ideja par pensiju 2. līmeņa reformēšanu ir tikai pēdējie spilgtie piemēri, kur apakšā nav jūtama ne ekspertīze, ne socioloģiski mērījumi.
Vai varam sagaidīt, ka ar valdības koalīcijas atbalstu finansētajā pētījumā tiks pārbaudīts, cik pamatota ir hipotēze, ka līdzdalība, iespējams, bija šo partiju glābiņš, jo nobalsot aizgāja vienīgi uzticamais vēlētājs, kuram bija svarīgi, lai amatā pārvēl to, kurš "nobruģējis" vietējo laukumu, izpaliekot vērtējumam par globālākām lietām? Šajās pēcvēlēšanu nedēļās dzirdam sociologu un politologu pārsvarā vienoto viedokli, ka pašvaldību vēlēšanām nav bijis nekāda sakara ar to, ko dēvējam par lielo politiku vai partiju darba un ideoloģijas vērtējumu. Un aizvien vairāk izkristalizējas pārliecība, ka partijas, it kā jau juzdamas sviluma smaku, apzināti piezemēja šo vēlēšanu nozīmi, nemaz netiekdamās pēc tā, lai līdzdalība būtu liela un vēlētāji uz savu izvēli paskatītos vairāk kā uz balss atdošanu par vietējām autoritātēm.
Pašvaldību vēlēšanu politizēšana novestu pie vietējo līderu partijisko izvēļu un grēku vētīšanas, kur tas, vai noasfaltēta vietējā iela, varētu vairs nespēlēt izšķirošo lomu. Tas ir pēdējais, kas vajadzīgs partijām, ņemot vērā jūtamo kritisko vai vismaz distancēto noskaņojumu, ko iezīmē ikmēneša partiju reitingu lielais neizlēmušo īpatsvars. Partiju kampaņas šīm vēlēšanām bija saskaldītas atsevišķu pašvaldību problemātikā, kas īpaši neinteresēja pārējo valsti. Līdz ar to sekls bija arī mediju tvērums, kurā tika vērtēts partiju piedāvājums vietvarās. Protams, šādas lokālas kampaņas ir loģiskas un pašsaprotamas, taču neizslēdz vispārnacionāla politiska vēstījuma piešķiršanu, ko partijas šīm vēlēšanām nedeva. Tas, ka partijas no pašvaldību vēlēšanu politizācijas (izņemot Rīgu) bēg kā velns no krusta, rada jautājumu, cik realitātē argumentēta vispār ir likumā nostiprinātā prasība par startu no partiju sarakstiem. Varas partijām tā ir ērtāk ar burkāna un pātagas metodi pārvilināt savās rindās sevi jau pierādījušus vietējos līderus, bet nekāda izdevīguma vēlētājam no tā nav.