Prezidenta iniciatīva jau teju uzreiz izpelnījās diezgan asu sabiedrības kritiku un aizdomas, ka tā vietā, lai strādātu efektīvāk un jaudīgāk ar jau esošajiem gana pietiekamajiem resursiem, politiķi atkal vēlas paplašināt par nodokļu maksātāju naudu atalgoto cilvēku skaitu, taču beigās solīto ieguvumu vietā tiks piedzīvota valsts pārvaldes sadārdzināšanās.
Valsts prezidents savā pavadvēstulē likumprojektam mēģina pārliecināt, ka, piemēram, "Bērnu un ģimenes politika un digitālā politika ir tikai dažas jomas, kurās ir pietrūcis šādas starpnozaru sadarbības un politiski atbildīgas valsts amatpersonas par jomas politikas veidošanu un īstenošanu. Šiem jautājumiem nepieciešams pievērst daudz lielāku uzmanību, un to sekmētu valsts ministra institūta ieviešana mūsu valdības struktūrā". Taču, kā nojaušams, nu jau arī parlamentārieši secinājuši, ka ne jau kārtējā politiskā, par nodokļu maksātāju naudu finansētā ministra (un gan jau arī biroja) izveidošana būs tas «laimes lācis», kas padarīs valsts pārvaldi modernāku, efektīvāku un darītspējīgāku. Protams, tikpat daudz iespējams, ka nevis veselais saprāts, bet gan bailes no nodokļu maksātāju dusmām vēlēšanu gadā licis deputātiem šo, manuprāt, valsts naudas izkleķerēšanas iniciatīvu noraidīt.
Taču, maigi sakot, interesanta ir vēl kāda prezidenta iniciatīva, kas lasāma minētajā pavadvēstulē: "Es saskatītu nepieciešamību dot iespēju atsevišķu Ministru kabineta locekļu, vispirms jau Ministru prezidenta, darbības atbalstam iecelt divus parlamentāros sekretārus, nosakot tiem konkrētas politiskās atbildības jomas." Runājot tieši – ja valsts ministru posteņiem vēl varētu atrast kādus loģiskus argumentus, tad parlamentāro sekretāru "bataljona" paplašināšanas ideja tomēr liek uzdot tiešu jautājumu – cik ļoti tālu no realitātes atrodas politiķi un viņu padomnieki?
1. Viso pilsētām
pari