Pati pēdējā Die Welt publicētā aptauja liecina, ka atbalsts kristīgajiem demokrātiem ir noslīdējis no iepriekšējiem 30% līdz 24%, bet atbalsts AfD – pieaudzis no 20% līdz 25%. Izdevuma Bild publicētā aptauja rāda, ka vēlētāju atbalsts abām šīm partijām ir izlīdzinājies – pa 24%. Īpaši jūtami atbalsts AfD, protams, ir palielinājies šis partijas galvenajā bastionā – bijušajā Austrumvācijā –, un gadījumā, ja situācija nemainīsies, ekspertiem nav šaubu, ka AfD pārtapšana par varas partiju kā minimums šajā reģionā ir neizbēgama.
Turklāt šādas izmaiņas vēlētāju noskaņojumos notiek laikā, kad vēl tikai turpinās sarunas starp kristīgajiem demokrātiem un sociāldemokrātiem par nākamās valdības, kuras priekšgalā atradīsies CDU/CSU pārstāvis Frīdrihs Mercs, izveidi. Par vēlēšanu uzvarētāju popularitātes krituma cēloni savukārt ir kļuvusi nepieciešamība jau tagad, sarunu gaitā, atteikties no daļas priekšvēlēšanu solījumu, kā arī zināmas daļas vēlētāju vilšanās par to, ka aiz nākamās valdības stāvēs kārtējā sistēmisko partiju koalīcija.
Turklāt interesanti, ka Merca darbību vēl pirms viņa stāšanās amatā negatīvi vērtē 70% vāciešu, kas nākamo kancleru padara par pašu nepopulārāko pēckara Vācijas valdības vadītāju amatā stāšanās brīdī. Aizvien izplatītāks arī kļūst viedoklis, ka gadījumā, ja Mercs nespēs kaut vai daļēji atjaunot vēlētāju uzticību, Vāciju, vēl nesen apvienotās Eiropas ekonomisko un politisko lokomotīvi, gaida iestigšana dziļā politiskajā krīzē un arī atlikušo pozīciju Eiropas Savienībā (ES) zaudēšana.
Uzticības atgūšanai savukārt ir nepieciešama vai nu Vācijas izkļūšana no ekonomiskās stagnācijas, vai arī ievērojami izlēmīgāka darbos, nevis tikai vārdos, politika, piemēram, imigrācijas jautājumos, kas abos gadījumos ārpolitisku un iekšpolitisku iemeslu dēļ nepieder pie ticamākajiem scenārijiem. Attiecīgi arī iespēja, ka Merca valdība nostrādās visu paredzēto termiņu, nav augsta, un atliek vienīgi cerēt, ka Vācijai tomēr izdosies izvairīties no pārmērīgiem satricinājumiem vai pārmērīga radikālisma.5