Aizvadītajā nedēļā Jāņa Dombura vadītajā sabiedriskās televīzijas diskusijā Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētājs Ivars Āboliņš uz katru repliku, kas apšaubīja efektivitāti jau ieviestajiem un tikai plānotajiem soļiem informatīvās telpas aizsardzībai, sabozdamies atbildēja ar retorisku pretjautājumu: "Ko jūs iesakāt – neko nedarīt?" Protams, to Āboliņa kungam neviens neiesaka. Kritika un šaubas nenozīmē, ka šie dažādie propagandas kanāli nav jābloķē un ka tam nebūs nekāda efekta. Būs, protams. Kritisko repliku mērķauditorija drīzāk ir daudz plašāka nekā NEPLP – šī nav ar mediju darbības regulēšanu vien atrisināma problēma, bet visaptverošs nacionālās drošības apdraudējums, kas jārisina kompleksi.
Vai vismaz obligātu vidējo izglītību saņēmis cilvēks ar zināšanām vēsturē un pasaules literatūrā justos tikpat komfortabli, tiražējot Kremlim izdevīgas manipulācijas, pat bieži vien neuztverdams to, ka tās mākslīgi radītas kaut kur svešas valsts ideologu kabinetos? Visticamāk, Hitlera argumentāciju Otrā pasaules kara sākšanai pārzinošs, kaut Remarka Lisabonas nakti lasījis cilvēks, klausoties Putina un Lavrova melus, redzot Krievijas nozombētās sabiedrības tveršanos pie "globālās rusofobijas" salmiņa, pratīs savilkt tiešas paralēles, nevis nospiedīs «dalīties» taustiņu pie kārtējā manipulatīvā soctīklu ieraksta.
Daudzi šajās pāris nedēļās ir nonākuši apjukumā un piedzīvo klusas iekšējas drāmas, jo manipulatīvas drazas par Krievijas iebrukumu Ukrainā viņiem galdā liek absolūti adekvāti paziņas, kuri līdz šim atstājuši adekvātu cilvēku iespaidu. Arī latvieši, par kuriem taču, neslēpsim, bija ilūzijas, ka padomju okupāciju, pārkrievošanu, izvešanas un represijas pārdzīvojušā tautā izpratne par agresīvās kaimiņvalsts politiku, nodomiem un paņēmieniem ir nodota teju ģenētiskā līmenī. Izrādās, nē. Simtiem un tūkstošiem atbalstošu komentāru pie vakardienas antivakseru izplatītiem viltus naratīviem par karu Ukrainā rāda citu ainu. Un nemieriniet sevi ar domu, ka tā ir margināla sabiedrības daļa.
Priekšā ir tikai nedaudz vairāk nekā pusgads līdz Saeimas vēlēšanām, un šajā laikā būs milzīgs pieprasījums pēc šīs sabiedrības sašķeltības kosmētiskas aizzieķēšanas, pēc plakātiskiem pseidorisinājumiem un pseidoatbildēm. Ticiet man, tiks drukāti plakāti ar atziņām, ka esam vienoti vai vismaz ka tādiem vajag būt, ka atkal jādodas vēlēt, jo iestājusies ik pēc četriem gadiem nez kāpēc atkārtojusies «tagad vai nekad» situācija. Vienvārdsakot – aiz sabiedrības saliedētības lozunga tiks apgūti līdzekļi, kas mobilizēs iet vēlēt tos valdošo partiju tā dēvētos drošos vēlētājus, kuri patiesībā nav pat jāmotivē. Margināļu problēmu atstājot ne tikai nerisinātu, bet pat neatzītu un neapjaustu.