Uzticēšanās un vientiesība

To, ka patiešām sabiedrības apziņā šīs sasaistes nav, parāda asie iebildumi, kas tiek pausti pret normu, ka valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI) nākamgad jāmaksā vismaz no summas, kas līdzvērtīga 75% no minimālās algas, bet vēlāk – no summas, kas līdzvērtīga minimālajai algai 100% apjomā. Iebildumus izteikuši gan nevalstisko organizāciju pārstāvji, gan uzņēmēju runasvīri, gan arī Vienotības politiķis Artis Pabriks, kurš pat nostājas opozīcijā pats savas partijas labklājības ministra Jāņa Reira centieniem. Pretēji viedokļi izskan arī par to, vai tas, ka VSAOI būs jāmaksā vismaz no summas, kas atbilst 75% no minimālās algas, mazinās ēnu ekonomiku (to optimistiski apgalvo Reizniece-Ozola) vai ēnu ekonomiku palielinās (ar šādu varbūtību biedē Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras vadība).

Teorētiski darba ņēmējiem, par kuriem VSAOI tiek veiktas no summas, kas mazāka par trim ceturtdaļām minimālās algas, vajadzētu sajūsmā gavilēt par jauno nosacījumu, jo taču pieaugs sociālā aizsardzība. Tomēr gaviles nav dzirdamas, lai arī labi zināms, ka VSAOI ir personalizētas, līdz ar to ikviena cilvēka sociālais nodrošinājums tieši saistīts ar veikto iemaksu apjomu. Te jāatceras Latvijas Biznesa savienības vadības pārstāves savulaik uzsvērtais – cilvēki aizvien intensīvāk izmanto daudzus, dažādus privātā sektora piedāvātos finansiālā drošības spilvena veidošanas mehānismus. Turklāt, iespējams, tiem uzticas pat vairāk nekā valsts sektoram, kas administrē VSAOI. Tieši šis uzticēšanās trūkums ir valsts sektora atbildība – nepieciešams vispirms izskaidrot, ka patiešām VSAOI ir personalizētas, un pēc tam stiprināt nodokļu maksātāju ticību, ka valsts tai uzticēto naudu, t. i. VSAOI, pēkšņi neizdomās ieguldīt, teiksim, kādas bankas vai bezperspektīva uzņēmuma glābšanā.

Turklāt ikdienā ir ne mazums situāciju, kas ticību valsts rūpēm par nodokļu maksātājiem grauj. It īpaši veselības aprūpes jomā. Reāls gadījums – portālā Ziedot.lv naudu medikamentu iegādei ziedot lūdz skolotāja, kura daudzus gadus nostrādājusi nelielā lauku skolā un nodokļus no savas pedagoģes algas korekti maksājusi. Skola tagad likvidēta. Medikamentus, kas nepieciešami, lai vārda tiešā nozīmē izdzīvotu, valsts neapmaksā. Vienīgā cerība – līdzcilvēku atbalsts.