Vai politiķi ies līdzi laikam?

 Te gan jāpiebilst, ka nestrādājošo pensionāru nabadzības risks ir arī abās pārējās Baltijas valstīs un ka ekonomikas eksperti uzskata – jārēķinās ar to, ka nākamajām pensionāru paaudzēm finansiālā situācija var būt vēl sliktāka nekā pensionāriem pašlaik un ka šī noteikti nav vienīgi Latvijas problēma. 

Nenoliedzami ir arī tādi Eurostat dati, kas rāda, ka mūsu valstī viss nav slikti. Piemēram, bezdarba līmenis Latvijā pērn decembrī bija 6,7% – tikai nedaudz augstāks nekā vidēji ES (6,2%) un ievērojami zemāks nekā Spānijā (13,7%), kā arī Grieķijā, kur pagājušā gada rudenī bezdarba līmenis pat pārsniedza 16%.

Tomēr ko darīt, lai visas mūsu sabiedrības labklājība būtu vismaz vidējā ES līmenī?

Gan uzņēmēji, gan ekonomisti norādījuši, ka nabadzības riskus palielina valsts politikas balstīšana uz novecojušiem stereotipiem.

Taču, sekojot līdzi pārmaiņām nodokļu jomā veltītajām diskusijām, kuru skaļākā izpausme ir kārtējais karš pret mikrouzņēmumiem, rodas iespaids, ka nodokļu politikas veidotāji negrib atzīt to, ka XXI gadsimtā darba tirgu nebalsta tikai divi vaļi – no valsts budžeta algotie darbinieki un gigantisku uzņēmumu, piemēram, milzīgu rūpnīcu, strādnieki.

Tāpat arī rodas iespaids, ka mūsu politiķiem pat nešķiet svarīgi, ka modelis – ''Pats sev darba devējs un darbinieks''– digitālajā laikmetā kļūst aizvien izplatītāks un ka internets nodrošina aizvien jaunas iespējas profesionālajai sadarbībai, biznesa veidošanai un arī nodarbinātībai globālā mērogā. 

Kad pagājušajā piektdienā kļuva zināms, ka koronavīrusa Covid-19 izplatības radīto draudu dēļ tiek atcelta šonedēļ Berlīnē paredzētā starptautiskā tūrisma izstāde ITB 2020, sociālajos tīklos nekavējoties pavīdēja priekšlikumi izstādes laikā ieplānotās biznesa sarunas veikt virtuāli. Tas apliecina, ka patlaban, 2020. gadā, cilvēki lieliski orientējas interneta pavērtajās iespējās un uzskata tās par operatīvi izmantojamu alternatīvu darījumu sarunām klātienē.

Vai tiešām tas, ka daudzviet pasaulē uzņēmējdarbības vidi un līdz ar to arī darba tirgu maina virtuālā realitāte, paliks ārpus mūsu nodokļu politikas veidotāju uzmanības loka?