Vietējie pret atbraucējiem?

Jāteic, ka mūsu valdības lēmums no 17. marta pārtraukt starptautiskos pasažieru pārvadājumus un tiem Latvijas valstspiederīgajiem, kuri tobrīd atradās ārvalstīs, atgriešanos mūsu valstī organizēt ar īpašiem repatriācijas reisiem (gan aviolidojumiem, gan prāmjiem, gan pa dzelzceļu), sabiedrībā ir asi kritizēts, un to, cik pareizs bijis šāds lēmums, rādīs laiks. Taču te ir vairāki aspekti, kurus agresīvie viedokļu paudēji nereti piemirst. Pirmkārt, vairākas citas valstis, atšķirībā no Latvijas, visus starptautiskos pasažieru pārvadājumus 17. martā nepārtrauca un to valstspiederīgajiem saglabājās iespēja atgriezties dzimtenē ar regulārajiem reisiem. Otrkārt, pēc 17. marta organizētie reisi ir nodrošinājuši ne tikai iespēju Latvijā atgriezties mūsu valstspiederīgajiem, bet arī uz citām valstīm aizbraukt, piemēram, Lielbritānijas un Ukrainas iemītniekiem, kuriem tas arī bija svarīgi. 

Treškārt, daļā sabiedrības valdošais noskaņojums – kamdēļ vispār ļaut atgriezties pēc 17. marta – ir visai diskutabls. Var saprast, ja tādu viedokli pauž cilvēki, kuri gadu desmitiem nav izbraukuši no Latvijas, jo viņiem nav starptautisku profesionālo projektu, ārvalstīs nav draugu vai radu, turklāt ceļošana kā hobijs vispār neinteresē. Taču ne mazums ir tādu cilvēku, kuriem vienkārši veiksme vai pašu tālredzība palīdzēja nebūt to ceļotāju vidū, kam nepieciešams izmantot repatriācijas reisus, savukārt tālredzību nereti veicināja sekošana ārvalstu ziņām par to, ka ceļošanas ierobežojumi vēršas plašumā daudzviet pasaulē. Turklāt nav korekti ignorēt to, ka repatriācijas reisu pasažieru vidū ir ne mazums mūsu tautiešu, kas ārvalstīs strādāja vai studēja un kuriem nebija iespējams vienā mirklī visu pamest un atgriezties Latvijā jau marta sākumā. Ceturtkārt, Latvijas izvēlētais modelis – atcelt starptautiskos pasažieru pārvadājumus un organizēt repatriācijas reisus – tomēr ir ļāvis koordinēt ceļotāju plūsmu. 

Līdz ar to, lai šajā sarežģītajā situācijā, kad ar dzīves kvalitātes pasliktināšanos un riskiem veselībai jārēķinās daudziem cilvēkiem un kad jādzīvo slēgtu robežu apstākļos, būtu ieteicams neļauties agresivitātei, ka, lūk, "tie tur ir sliktie". Tiesa gan, arī repatriantiem jāapzinās sava atbildība pret apkārtējiem un jāievēro pašizolācija, neapdraudot citu cilvēku veselību un neprovocējot sabiedrību ar bravūrīgu vieglprātību.