Apkarot vīrusu un vienlaikus saglabāt dzīvu ekonomiku

Pagājušās ceturtdienas sēdē valdība nolēma atlikt lēmuma pieņemšanu par tā saukto mazo veikalu atvēršanu. Lai gan rosinājāt lemšanu turpināt šīs nedēļas sākumā, tomēr premjers izvairījās minēt konkrētu laiku, kad atgriezties pie šā jautājuma skatīšanas, līdz ar to sanāk, ka jautājums ir palicis, "karājoties gaisā". Skaistumkopšanas nozare gan no 1. marta var atsākt strādāt ar stingrām drošības prasībām.

Tiešām daļa no skaistumkopšanas nozares atsāk darbu no 1. marta ar ļoti stingriem nosacījumiem, lai būtu droši gan pakalpojuma sniedzējiem, gan arī saņēmējiem. Šeit bija svarīgi panākt vienošanos, tādēļ arī gājām ar šo iniciatīvu un strādājām ar nozari, lai radītu visiem drošus darbības nosacījumus. Jau iepriekš esmu paudis: redzot, kā izskatās cilvēki, ir skaidrs, ka šos pakalpojumus tāpat kaut kur sniedz un saņem, visticamāk, dzīvokļos. Tādēļ drošāk tomēr ir šo pakalpojumu atļaut sniegt skaistumkopšanas salonos ar attiecīgām drošības prasībām, kas būs daudz drošāk visiem. Darbības modelis ir tāds, ka klienti cits citu nesatiks, tiks vēdinātas un dezinficētas telpas. Līdz ar to, manuprāt, kopā ar nozari ir izstrādāts labs risinājums.

Kas attiecas uz veikaliem, ir bijušas vairākas sēdes, kurās ilgi debatēts, un kolēģi valdībā atzina, ka tas ir nākamais solis, kas tirdzniecības jomā ir veicams, jo vairāk nekā divas nedēļas jau darbojas drošas tirdzniecības modelis. Pirmajā solī tika atļauts tirgot visas veikalā esošās preces tiem veikaliem, kuri jau līdz šim strādāja. Tika atcelti preču saraksti, kas bija nokaitinājuši visu sabiedrību un varbūt darbojās īstermiņā, bet nebija labs ilgtermiņa solis. Būtībā visi kolēģi atbalstīja, ka šis būtu nākamais solis, mazinot nevienlīdzīgas konkurences aspektus un ļaujot strādāt arī reģionālajiem un Rīgas mazajiem veikaliem. Taču nebija vienprātības, vai šis būtu īstais brīdis, bija iebildes gan no veselības ministra, gan premjerministra, kaut pirms dienas Operatīvajā vadības grupā (OVG), kurā iesaistīti dažādu jomu speciālisti, bija panākta vienošanās par šo datumu – 9. martu. Taču nebija arī skaidru kritēriju [iebildēm par atvēršanu 9. martā], tādēļ es kā ekonomikas ministrs uzdevu jautājumu: kurš tad ir tas īstais brīdi? Turklāt šobrīd tiek runāts par trešā [pandēmijas] viļņa tuvošanos, tomēr ir svarīgi saprast, kad un ar kādiem nosacījumiem mēs to (veikalu darbību – aut.) varam atsākt. Taču lemšana par šo jautājumu atkal tika novirzīta uz OVG, lai izstrādātu skaidrus kritērijus. Es saprotu, ka otrdien (2. martā) šo jautājumu varētu skatīt, kad būs izstrādāti kritēriji jeb apstākļu kopums, pie kura tas varētu notikt. Sākotnēji bija doma: ieviešot drošas tirdzniecības konceptu, skatāmies pēc trim nedēļām – līdzīgi kā iepriekš, kad tas ir bijis veiksmīgi, – un ejam soli uz priekšu. Mūsuprāt, tas bijis veiksmīgi, saslimstība nav pieaugusi, pat samazinājusies, komersanti uzņemas lielu atbildību, cilvēki gan nav apmierināti, tomēr respektē sistēmu. Taču komersanti vispār piekrita šiem nosacījumiem ar domu, ka pamazām varēs atsākt strādāt visi veikali.

Tomēr – šķita, ka uz ceturtdienas valdības sēdi tika virzīts apstiprināšanai jau izdiskutēts un kopumā gatavs gala lēmums pieņemšanai. Šobrīd sanāk tā – pēkšņi kaut kas ir mainījies. Vai tam iemesls nav Valsts prezidenta pagājušajā nedēļā paustā visai draudīgā retorika, ka gadījumā, ja ierobežojumus mīkstinās un pieaugs saslimstība, atbildīgos ministrus atlaidīs? Arī atsevišķi ministri valdības sēdē būtībā atzina, ka ir mainījusies situācija un viņi nevar uzņemties atbildību par lēmumiem, kuru pamatā nav zinātnieku atzinumi. Kas īsti ir noticis? Prezidenta draudi sabiedēja ministrus?

Situācija pamainījās arī valdībā. Manuprāt, robežšķirtne varēja būt pēdējais mēnesis. Pirms tam mēs kopīgi spējām saprast, ka šis Covid-19 vīruss nebūs īstermiņa, bet ilgtermiņa problēma, un arī citi ministri atzina, ka mums ir jārada apstākļi, lai droši sadzīvotu ar šī vīrusa klātesamību. Arī nozares atšķirībā no pagājušā gada pavasara ir mainījušas savu attieksmi pret šo problēmu, atzīstot, ka ir nepieciešams īstenot papildu drošības pasākumus, un bija gatavas kopīgi strādāt pie šā jautājuma. Un Ekonomikas ministrija šobrīd arī aktīvi sadarbojas ar tirdzniecības, skaistumkopšanas, sporta, ēdināšanas un citām nozarēm, arī epidemiologiem, lai dzirdētu viņu vērtējumu, kā šī darbība varētu notikt. Un brīdī, kad ir panākta vienošanās par drošo modeli un mēs esam gatavi to nest uz valdību, Valsts prezidenta paustais bija signāls visai valdībai, ka nepieciešams nedaudz piebremzēt un vairāk ieklausīties epidemiologos, un vērtēt situāciju kritiskāk. Taču mēs ar epidemiologiem visu laiku esam cieši sadarbojušies un potenciālos darbības modeļus esam veidojuši pietiekami stingrus, par ko nav apmierināti ne komersanti, ne klienti, taču tā ir iespēja droši sadzīvot ar Covid-19. Vienlaikus ir skaidrs: ja nāks trešais vilnis un saslimstība atkal pieaugs, nāksies pieņemt lēmumus par stingrāku ierobežojumu noteikšanu. Tajā pašā laikā, analizējot citu Eiropas Savienības valstu pieredzi, – nu nav daudz tādu valstu, kur tik ilgi būtu bijušas slēgtas vairākas nozares. Ja neko nemainām, tas tā var turpināties mēnešiem ilgi, un es tiešām uztraucos, ka komersantiem var vienā brīdī zust vēlme turpināt cīnīties un mēģināt saglabāt savu biznesu. Tirdzniecība pati par sevi ir milzīga nozare ar astoņu miljardu eiro apgrozījumu, kuru ilgtermiņā valstij gluži vienkārši nav iespējams subsidēt un atbalstīt. Taču nozare pierādīja, ka spēj darboties ar stingriem drošības nosacījumiem.

Atgriežoties pie valdības sēdē izskanējušajām replikām, ka lēmumus nevar pieņemt, jo pietrūkst zinātnisko datu. Kā tad sanāk – tā bijis visu šo laiku?

Es gribētu teikt, ka pietrūkst pieredzes, kā šādās situācijās rīkoties. Pērn pavasarī to varēja izteikti just, un, atskatoties atpakaļ, var redzēt, ka lēmumu pieņemšana un daudzas citas darbības bijušas daudz haotiskākas nekā šobrīd, ko esošajā brīdī cenšamies labot un mainīt. Taču es gribētu paļauties uz speciālistiem – tāpēc mums ir arī OVG, kurā iekļauti visu ministriju vadošie ierēdņi, drošības uzraudzības speciālisti, arī valsts galvenie epidemiologi, kas tad analizē situāciju un nāk ar savu viedokli un priekšlikumiem. Kolēģu paustā vēlme saņemt lielāku un skaidrāku analīzi par šiem jautājumiem – man no ekonomiskās puses varbūt vairāk pietrūkst tā, ka netiek vērtēti šo ierobežojumu rezultāti; ir pagājuši vairāki mēneši, redzam, ka situācija ar saslimstību ir stabila, bet nepaliek labāka, tāpēc es gribētu, lai OVG vairāk tiktu analizēts, kas bijis veiksmīgi, un izķertu nepilnības. Tādēļ arī uzsvēru: reģionos ir daudz mazo specifisko veikalu, kuros strādā ģimenes locekļi, nodrošinot sev iztiku, un kuros ir salīdzinoši neliela klientu apgrozība, taču šie veikali nevar strādāt, un šīs nepilnības ir jānovērš. Manuprāt, tie gala lēmumi valdībā tik un tā būs jāpieņem, vērtējot gan veselības dimensiju, gan ekonomiskos aspektus.

Kāda šobrīd ir reālā situācija tirdzniecības un pakalpojumu jomā? Vai ir dati, cik liels kritums piedzīvots darbības aizlieguma periodā? Un kādas ir potenciālās sekas, ja pat ar drastiskiem drošības nosacījumiem neļausim atsākt darbu šobrīd slēgtajiem veikaliem tuvākajā nākotnē?

Ja ņemam vērā, ka tirdzniecības jomas kopējais apgrozījums ierasti ir ap astoņiem miljardiem eiro un patlaban trešdaļa nozares darbojas ierobežotos apstākļos vai nevar strādāt vispār, tas nozīmē, ka kritums varētu būt ap diviem miljardiem eiro. Bet, runājot kopumā par visām nozarēm, situāciju sarežģītāku padara apstāklis, ka tajās strādā ļoti daudz cilvēku. Piemēram, tirdzniecībā tie ir ap 80 tūkstošiem cilvēku, un līdz ar to trešdaļa no viņiem nevar strādāt vai strādā daļēji. Esam aplēsuši, ka, saglabājot esošo ierobežojumu modeli, līdz maijam mums tas izmaksātu 140 miljonus eiro. Un man kā ekonomikas ministram šo situāciju ir psiholoģiski sarežģīti pieņemt, jo, no vienas puses, priecājamies, kā strādā mūsu eksportējošie uzņēmumi, pat atsevišķās jomās sasniedzot augstākos rādītājus atjaunotās Latvijas vēsturē, bet tajā pašā laikā esam spiesti maksāt citām nozarēm par to, ka tās nedrīkst strādāt. 

Sākotnēji uzņēmēji salīdzinoši maz pieteicās dažādajiem palīdzības veidiem, un, valstij ar viņiem sazinoties, uzņēmēji pauda, ka vēl paši spēj tikt galā ar grūtībām, bet jau šogad februārī strauji pieauga pieteikumu skaits palīdzības saņemšanai par janvāri apgrozāmo līdzekļu nodrošināšanai, un palīdzībai nepieciešamā summa varētu būt jau ap 65 miljoniem eiro. Tāpat ap 40 tūkstošiem cilvēku pieteikti dīkstāves pabalsta saņemšanai, kas ir milzīgs skaitlis Latvijas mērogiem. Lēšu, ka kopējais naudas apjoms šim mērķim varētu sasniegt ap 100 miljoniem eiro mēnesī, kas ir milzīga nauda, un, ja tas turpināsies no mēneša uz mēnesi, pieļauju, ka daļa uzņēmēju vienkārši padosies, jo zudīs jebkāda cerība par situācijas uzlabošanos.

Diemžēl ir skaidrs, ka vienīgā izeja, lai atgrieztos normālā dzīvē, ir vakcinācija. Tā ir pamata lieta, kas šobrīd jāveicina. Kā redzam – citas valstis, vienalga, cik tas maksā, meklē vakcīnas, jo daudz dārgāk izmaksā ik mēnesi turpināt subsidēt lielu daļu ekonomikas vai sociāli atbalstīt sabiedrību. Kamēr nav pietiekams vakcinācijas apjoms, labi redzams bumeranga efekts – vēl nesen ar skaudību skatījāmies Igaunijas virzienā, kur bija daudz mazāki ierobežojumi, bet tagad redzam, kas šobrīd tur notiek.

Ja valdība tomēr izlemj turpināt būtiskos ierobežojumus, tostarp arī aizliegumu strādāt atsevišķām jomām, cik ilgi mūsu tautsaimniecība spēs noturēties?

Atceros, kad stājos ministra amatā, starptautiskie un vietējie eksperti lēsa, ka krīzes dēļ Latvijas iekšzemes kopprodukta kritums 2020. gadā būs 10% apmērā. Taču jaunākie operatīvie statistikas dati rāda, ka 2020. gadā ekonomikas kritums bijis tikai 3,6%, ko sekmēja gan investīciju piesaiste, gan arī salīdzinoši labie eksporta rezultāti, jo atšķirībā no daudzām citām valstīm Latvijā nebija ierobežota ražošanas sektora darbība. Taču skaidrs: pie esošajiem ierobežojumiem ar katru mēnesi uzturēt ekonomiku kļūs aizvien dārgāk, pieaugot ar progresiju, kuru šobrīd nevaram paredzēt, jo nezinām, uz kuru pusi mainīsies dažādie ierobežojumi. 

Sniedzot atskaiti Saeimai par valdības darbu, premjers cita starpā paslavēja valdības kolēģu sadarbību. Un tomēr – pagājušajā ceturtdienā valdības sēdē ministru izteikumos varēja sajust nepārprotamus signālus, ka nemaz tik draudzīgi neesat. Cik stabila šobrīd ir koalīcija un valdība?

Man pašam ir bijušas pārdomas par politiku kā tādu, jo esmu tajā salīdzinoši nesen un manas politiskās karjeras attīstība bijusi ļoti strauja. Saeimā vadīju vienu no vadošajām komisijām, kurā tiek skatīti visdažādākie normatīvie akti, un tagad jau gandrīz gadu strādāju ekonomikas ministra amatā diezgan saspringtos apstākļos. Daudz dzirdēts, ka šī ir viena no sarežģītākajām koalīcijām, ko veido piecas partijas ar dažādām ideoloģijām. Man bijušas pārdomas, cik ilgi tas tā var turpināties, jo man nav iepriekšējas pieredzes valdības procesos, lai saprastu, cik katrs partneris var atļauties, lai šī būve, ko sauc par koalīciju, nesabruktu. Un tas ir bijis kampaņveidīgi – ir bijuši satricinājumi un spriedze, tad atkal visi strādā cieši, cits citu nekritizējot. Šis process ir noticis viļņveidīgi, un divus gadus koalīcija ir strādājusi, pie sarežģītākiem jautājumiem diskusijas bijušas asākas un skarbākas, nekā tas bijis iepriekš redzēts. Mēs tiešām esam dažādi, un premjers ir kā tāds savienojošais elements starp piecām partijām, kas ir tik atšķirīgas, bet es tiešām gribētu ticēt, ka tas komandas darbs un gars var būt labāks un ir iespējams to pilnveidot. Ja mēs kā komanda strādāsim, tad varēsim uzvarēt šo vīrusu. Pretējā gadījumā tas radīs problēmas.

Atgriežoties pie prezidenta draudiem ministriem par atlaišanu, ja viņu virzīto un pieņemto lēmumu dēļ pieaugs saslimstība, – jums kā ekonomikas ministram tomēr ne tikai ir jādomā par epidēmijas apkarošanu, bet arī jārūpējas par tautsaimniecību un tās attīstību. Ja būs diskutabla situācija, kur veselības ekspertu argumenti jūs īsti nepārliecinās, vai būsiet gatavs aizstāvēt savu viedokli un aicināsiet valdību atbalstīt jūsu priekšlikumu, pat apzinoties, ka var tikt pieprasīta jūsu demisija? Te būtībā ir arguments pret argumentu...

Es sapratu jūsu jautājumu, bet, manuprāt, arī premjers raidīja signālu valdības locekļiem, ka ārā ir skarbi apstākļi un ir nepieciešams vērtēt epidemiologu ieteikumus un secinājumus, ko mūsu ministrijā gan vienmēr esam darījuši. Un vienlaikus arī šajā laikā mums ir jābūt nozares lobijam, tas ir mans pienākums, un manu darbu vērtēs dažādas nozares – vai pēc Covid-19 šeit nebūs palicis tuksnesis. Un mums kā ministriem, kā politiķiem ir jāuzņemas atbildība šajā laikā, un pamata mērķim nevajadzētu būt par katru cenu saglabāt amatu un pie tā ļoti turēties. Izaicinājumu šajā laikā ir daudz visiem ministriem – gan vakcinācijas nodrošināšana, gan veselības sistēmas sakārtošana, ekonomikas sekmēšana, sabiedrības drošība un daudzi citi –, un mums kā valdībai kopumā jāskatās uz visiem šiem aspektiem. Ja tas būs sabalansēti un mēs spēsim [no šīs krīzes] iziet kā vesela sabiedrība ar nesagrautu ekonomiku, tad tas būs valdības panākums. Pretējā gadījumā mēs visi kā šīs valdības ministri cietīsim.