Auziņš: Valdība zinātni uztver kā izdevumus, nevis resursu valsts attīstībai

Tas, ka disertācijai šodien nav praktiskas vērtības, nenozīmē, ka tā kādreiz nebūtu bijusi atzīta. Strīds par to, cik eņģeļu var nosēsties uz adatas gala, mūsdienās liekas bezjēdzīgs, bet kādreiz par to strīdējās mācīti teologi. Starp citu, arhīvi ir pilni ar izsniegtiem, bet praksē neieviestiem patentiem. Tā ka nav ko mēģināt ar kliegšanu apklusināt nepatīkamus viedokļus.

Zinātne jau sen ir kolektīva nodarbošanās. Pagājušā gadsimta vidū pie vidēji sarežģītiem projektiem kā jauna lidmašīna strādāja veseli konstruktoru biroji, bet Mēness raķete Saturn V bija pa spēkam tikai superlielvalstij.

Nu tu ar savu troļļa aldziņu arī neesi ne ferrari nopircis, ne pili uzcēlis :P Tagad par zinātni un dzīvi kā tādu. Vienalga, vai tu esi akadēmiķis, bārmenis vai taksists, tu neesi piedzimis par speciālistu nevienā no šīm nozarēm, bet par tādu kļuvis, katru dienu cenšoties. Tagad es tevi pārbiedēšu līdz infarktam = formālā izglītība ir tikai sākums un pēc tās cilvēks turpina visu mūžu pilnveidot iemaņas, vienalga, vai viņš muzejā lasa ēģiptiešu hieroglifus vai bārā jauc kokteiļus.

Ir vēl krutāk, saskāros ar profesoriem, kuru grāds iegūts par pētijumu "Oktobrēnu nozīmīgums komunisma celtniecībā". Tas ir sociālo zinātņu "betona" slānis, kurš nav izsitams! Vai tāpēc arī mums nav nozīmīgi pētījumi sociālajās zinātnēs?

Kurš būs tas visu laiku un tautu lielākais ģēnijs, kurš viens pats nekļūdīgi noteiks, kas nākotnei ir un kas nav vajadzīgs?

Tāpēc, ka valsts zinātnei nepiešķir finansējumu. Atbilde ļoti vienkārša. No nekā eksaktajās zinātnēs pētījumus veikt nevar. Vajadzīgas mūsdienīgas aparatūras, mērinstrumenti, datu apstrādes programmas, utt. Humanitārās var iztikt ar diktafonu, klēpjdatoru, filmu kameru, datu apstrādes un arhivēšanas programmām.