Prasības pret studentu vakcinēšanos ar Eiropas Savienībā atzītām vakcīnām piespiedu kārtā, manuprāt, ir pārspīlēta norma. Šoreiz negribu runāt par pašmāju studentiem, te arī jāievēro saprātīgs brīvprātības princips. Es gribu akcentēt vakcinēšanās diskrimināciju, kas vērsta pret trešo valstu studentiem, kuri izteikuši vēlmi studēt Latvijā. Šie studenti ir vakcinēti ar zālēm, kas atzītas un sertificētas viņu dzimtajās valstīs. Latvijā šādu studēt gribētāju ir aptuveni 20 000.
Šai problēmai ir trīs galvenie aspekti, kurus ir nepieciešams respektēt – pirmkārt, medicīniskais vai cilvēciskais, prot, ne katrs vēlas papildus savā organisma ievadīt vielas, kuras, iespējams, ir efektīvas, taču līdz galam praksē nav pietiekami ilgstoši pārbaudītas. Vai tiešām tas ir nepieciešams? Otrkārt, katras augstskolas finansiālais aspekts - cik studentus mēs varam zaudēt, pamatojoties uz neadekvātiem valdības lēmumiem, kaut arī atsauce tiek likta uz Eiropas Savienības regulām. Diez vai pilsoņiem no Apvienotās Karalistes medicīniskā aprūpe un izmantojamo vakcīnu substance ir būtiski mainījusies, salīdzinot ar pēdējiem desmit mēnešiem, kad tā vēl atradās Eiropas Savienības sastāvā. Treškārt, morāli ētiskais aspekts vai Latvijas augstskolu starptautiskais tēls. Mēs taču cīnāmies par starptautisku Latvijas augstskolu atpazīstamību pozitīvā izteiksmē. Viss
iepriekš minētais to neveicina.
Vēl viena būtiska iezīme ir studiju procesa norises organizēšana. Uzsākot jauno studiju gadu, parādījās jauns termins “hibrīdveida studiju procesa organizēšana” - daļēji klātienē, daļēji tiešsaistē (būsim atklāti – neklātienē). Saprotams, ka apmācību procesu nosaka epidemioloģiskā situācija valstī. Jābūt konkrēti noteiktiem kritērijiem un noteikumiem, kas nosaka izvēli - vai viss apmācību process notiek klātienē vai tiešsaistē? Skaidrs, ka apmācību process klātienē ir daudzkārt efektīvāks un kvalitatīvāks. It sevišķi tas attiecas uz studijām jurisprudencē un vadības zinātnē, kur nodarbībām jābalstās uz tiešo klātienes komunikāciju starp studentu un mācībspēku, un kurās zināšanu pārbaudē praktiski nav iespējams izmantot testus. Eksāmenu kārtošana tiešsaistē (neklātienē) ir diskutabla. Saprotu, ka ārkārtējas epidemioloģiskā situācijas gadījumā vienīgais studiju organizācijas risinājums ir mācības tiešsaistē.
Vēl viens aspekts - ne atsevišķs students, ne studentu pašpārvalde nedrīkst diktēt noteikumus, kā organizēt studiju procesu. Tas ir tikai augstskolas vai fakultātes vadības kompetences jautājums. Ir jāzina, ka students nav klients, kurš varētu diktēt vadības noteikumus un ietekmēt mācību procesu, bet gan studiju procesa dalībnieks. Studentam ir pareizi jāsaprot demokrātiskie procesi augstskolās. Diemžēl, daudzās Latvijas augstskolās studentu pašpārvaldes funkcijas ir pārspīlētas, kas ietekmē kvalitatīva studiju procesa nodrošināšanu.
Pozitīvi jāvērtē pēdējā studiju gada laikā veiktais pavērsiens informatīvo tehnoloģiju izmantošanā mācību procesā. Ir būtiski paaugstinājušas gan studentu, gan pasniedzēju zināšanas šajā jomā. Liela nozīme te bijusi ar COVID-19 izraisītajām situācijām. Joprojām svarīgs ir tehnikā nodrošinājuma pilnīguma un kvalitātes jautājums. Katra pasniedzēja rīcībā ir jābūt kvalitatīvam datoram, video kamerai, pieejai savstarpēji sinhronizētām informācijas sistēmām. COVID-19 ir atklājis šo jautājumu nepilnības. Šajā viedoklī es pieskaros atsevišķām problēmām, kas, manuprāt, ir būtiskas, un kuras augstskolās izraisījis COVID-19. Tās parādījušas pēdējo divu mēnešu laikā. Lai nodrošinātu efektīvu un kvalitatīvu apmācību procesu, valdībai un augstskolām minēto problēmu risināšanai jāpievērš pastiprināta uzmanība.