Kā tika dibināta biedrība?
Toms Krilovs. Sākumā tas bija kā joks. Mēs iepriekš bijām sociāli aktīvi dažādās citās apvienībās, piemēram, Pilsēta cilvēkiem. Vienā no šādām sanākšanas reizēm ar domubiedriem uzstādījums, dodoties prom, bija pateikt kaut ko, ko tu plāno vai vari izdarīt sabiedrības labā. Un tad kā joku izteicām, ka dibināsim centra biedrību. Pēc tam, apdomājot visu, radās jautājums – kādēļ ne? Darām! Personīgi man ir iestājies kaut kāds zināms briedums un sajūta, ka esmu gatavs kaut ko dot sabiedrībai. Es neesmu uzņēmējs, kas varētu varbūt finanšu līdzekļus ziedot, tādēļ es izvēlējos sniegt savu laiku, zināšanas un pieredzi.
Anete Kauce. Tas pats galvenais ir, ka mums ir izdevies izveidot kaut nelielu, bet centra kopienu. Centrs tādā ziņā ir vissarežģītākais rajons, jo šeit ir liela cilvēku mainība. Cilvēki šeit dzīvo tikai līdz brīdim, kad viņiem piedzimst bērni, tad viņi pārceļas projām. Šeit ir daudz studentu, cilvēki šeit strādā, bet nedzīvo. Taču mums ir izdevies izveidot kopienu ar cilvēkiem, kas šeit dzīvo, strādā, kam rūp centra attīstība, nevis pabraukāties tikai tranzītā.
Kur jūs šos cilvēkus atradāt?
Jānis Aufmanis. Visi mūsu biedri mūs uzrunā paši, paši mūs atrod. Par to mums ir ļoti liels prieks un gandarījums. Liekas ļoti svarīgi, ka mēs esam kaut kas, ko cilvēki novērtē tādā mērā, lai gribētu kļūt par daļu no Rīgas Centra attīstības biedrības. Pirmkārt, tas liecina arī par kaut kādu pilsonisko aktīvismu. Otrkārt, mums ir ļoti liels lepnums, ka mūsu biedri ir dzīvē kaut ko sasnieguši cilvēki. Viņi visi ir profesionāļi, solīdi un patīkami cilvēki, ar kuriem patīkami tikties. Viņi visi katrs pats par sevi ir ļoti vērtīgi, un tas, ko viņi dod mums biedrībā, ir tāds ekstra pienesums. Tas šķiet ļoti svarīgi.
A. K. Protams, priecāsimies, ja mūsu pulkam pievienosies vēl daudz citu aktīvu cilvēku.
Kādi ir konkrētie darbi, ko esat paveikuši?
A. K. Biedrības pirmsākumos piedalījāmies līdzdalīgās budžetēšanas projektā. Mēs iesniedzām savus pieteikumus, kas gan netika sabalsoti, bet tas bija pirmais solis. Vēlāk gājām uz tikšanos ar tā brīža mēru [Oļegu] Burovu, lai mēģinātu sadarboties.
T. K. Mums vēl pirms tikšanās ar mēru bija Rīgas centra iedzīvotāju un uzņēmēju forums, ko organizējām.
A. K. Tā mērķis bija sapulcināt centra iedzīvotājus un uzņēmējus, lai veidotu kopienu. Tad mēs arī sapratām, cik daudz īstenībā ir to cilvēku, kam interesē un rūp.
T. K. Pēc tikšanās ar mēru tika noorganizēta kopīga pastaiga pa centra apkaimi ar visiem atbildīgajiem departamentu pārstāvjiem, kurā norādījām uz problemātiskajām vietām un lietām. Saņēmām daudz solījumu veikt uzlabojumus, taču realitātē no visa garā saraksta ir īstenota tikai gājēju pāreja aiz Latvijas Bankas pie Vanšu tilta.
J. A. Šī gada sākumā mēs vēl piedalījāmies mobilitātes eksperimentos Tērbatas, Blaumaņa un Ģertrūdes ielā. Turklāt mūsu biedri, tai skaitā arī es, esam iniciatīvas grupas Matīsa tirgus 3.0 dalībnieki.
Kuras ir tās lietas, kas cilvēkiem centrā ir nedraudzīgas?
A. K. Centrs kopumā ir cilvēkiem nedraudzīgs. Pat nevar teikt, ka nedraudzīgs tikai gājējiem. Tas ir vienkārši nedraudzīgs visiem, un tas droši vien ir arī mūsu galvenais fokusa punkts.
J. A. Tā ir. Mūsu lielais mērķis ir dabūt cilvēkus atpakaļ centrā, lai viņi šeit dzīvo, strādā. Lai ir aizpildīti visi tukšie nami, lai cilvēkiem ir vēlēšanās centrā dzīvot un strādāt.
A. K. Un arī atrasties! Šobrīd cilvēkiem nav tā – o, saulaina sestdiena, ko darām? Aizbraucam uz Tērbatas ielu! Tā tas nestrādā! Tā vajadzētu varbūt, tas būtu forši, bet šobrīd tā nav.
Kam jānotiek, lai tas tā būtu? Mašīnu skaits jāsamazina?
A. K. Es domāju, ka var sākt arī ar mazām lietām. Nav tā, kā reizēm visi gaida, ka nu tikai būs apvērsums un aizliegs mašīnas. Mēs galīgi neesam pret mašīnām! Mums pašiem ģimenē ir auto. Šis nav tikai pro-velo aktīvistu pulciņš. Mērķis ir samazināt satiksmes intensitāti vai tās ātrumu, lai pārvietošanās pilsētā būtu drošāka un patīkamāka visiem tās dalībniekiem, tai skaitā arī bērniem, invalīdiem un veciem cilvēkiem, jo šobrīd viņiem atsevišķās vietās tikt pāri ielai vienkārši ir dzīvības un nāves jautājums. Palaist bērnu ar velosipēdu vienu uz skolu – tur ir jābūt ļoti bezatbildīgam vecākam. Situācijas vai riski, centrā dzīvojot, ir līdzvērtīgi dzīvei šosejas malā. Droši vien var teikt, ka mūsu darbība biedrībā ir vērsta uz to, lai tā nebūtu.
T. K. Mēs arī negribam aizmirst par uzņēmējiem. Mums ļoti rūp tukšie skatlogi ēku pirmajos stāvos. Kā jau Anete un Jānis minēja, mēs gribam, lai cilvēki atgriežas pilsētas centrā. Pēdējos gados ļoti daudzi ir izvākušies no centra.
A. K. Ir pat zināmi iemesli, kāpēc viņi izvācas. Tikai pagaidām dome nav nekā reaģējusi uz tiem, lai arī cilvēki tos iemeslus neslēpj.
J. A. No savas perspektīvas varu papildināt, ka mani kā arhitektu, protams, visvairāk saista Rīgas vēsturiskā centra telpiskās kvalitātes, ielu mērogi, laukumu mērogi un viss apbūves blīvums. Un tas visas Rīgas kontekstā ir samērā unikāls. Kaut kur citās vietās ir atrodama pirmskara apbūve, bet Rīgas centrs ir kā tāds komplekss. Tieši tādēļ arī viss Rīgas vēsturiskais centrs ir UNESCO mantojums, jo tā ir īpaša vieta. Tādēļ manas rūpes ir, lai šī vieta tiktu pilnvērtīgi izmantota, vienlaikus respektējot, saglabājot to, kas tur ir, bet, no otras puses, "izsūcot" tās labās lietas, ko vien var izsūkt. Ja mēs atkal atgriežamies pie tām pašām automašīnām, tad šo ļoti ierobežoto publiskās ārtelpas platību var izmantot daudz efektīvākos veidos, nekā glabāt tur automašīnas vai arī [caur centru] organizēt caurbraukšanu no Berģiem uz Imantu. Šāda veida plūsmām nav jābūt caur Rīgas centru.
Kuras, jūsuprāt, ir labākās un sliktākās vietas Rīgā?
Visu interviju lasiet avīzes Diena trešdienas, 1. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Irlielāmērāticams>Ass
Fātera Kule
Vēsturiskā Rīga