Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš diskusijā norādīja, ka pēc 24. februāra [pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā – piez.] daudzas lietas jau pašas sākušas mainīties, un to arī apliecina, piemēram, SKDS veiktais pētījums. Tajā iedzīvotājiem tika jautāts, vai piekrīt apgalvojumam, ka “Krievija ir uzskatāma par draudu Latvijas neatkarībai “. Un šī gada augustā krieviski runājošie šim apgalvojumam piekrīt 20%, kas ir gandrīz trīs reizes vairāk nekā pirms 10 gadiem.
A.Kaktiņš pieņem, ka “pēc pāris gadiem būs grūti skatīties uz Krieviju kā uz kaut ko lielu, varenu, perspektīvu, “baltu un pūkainu”, un man labpatiktos domāt, ka Krievija pati pārrakstījusi savu vēsturi ļoti lielas daļas iedzīvotāju acīs”. Viņš uzsvēra, ka saliedētības vārdā “ir nevis jākoncentrējas un jābaksta tās atšķirības un par viņām jādiskutē, bet ir vajadzīga kopīga pozitīva nākotnes vīzija, vajadzīgs kaut kas kopīgs nākotnē vērsts, nevis meditēšana ap to, kas ir mūsu atšķirības.”
Arī Biznesa augstskolas Turība valdes loceklis Imants Bergs piekrita, ka, lai kaut ko sasniegtu un saliedētu, ir jāskatās uz priekšu, nevis atpakaļ vēsturē. “Saliedēt var ar kaut ko kopīgu. Mums ir jābūt ne tikai vīzijai, kuru pildām misijas dēļ, bet ir jābūt saliedējošam elementam, ko visiem būtu žēl zaudēt pie kaut kādiem apstākļiem. Tā ir labklājības valsts, tā ir labklājība katram.” Viņš šeit atsaucās arī uz piemēru par reintegrācijas procesu, kā atgriezt mūsu aizbraukušos tautiešus. “Projektveidīgi tas nestrādās, cilvēki atgriezīsies tad, kad viņi sapratīs, ka šeit ir labāk,” atzina I.Bergs.
Arī komunikācijas aģentūras A.W.Olsen & Partners partnere, Olga Kazaka viedokļu ringā pauda, ka mums nav šīs vienojošās idejas. “Ja mēs paskatāmies uz Ukrainu, viņiem vienā naktī parādījās vienojošā ideja, un tā šobrīd ļoti spēcīgi saliedē. Ļoti ceru, ka šādā izpildījumā mums šī ideja neparādīsies. Mums nav tādas stabili attīstāmas idejas par to, kas mēs esam, kas mēs būsim, kas mēs kļūsim. Kas Latvija ir nākotnē?”
Viņa norādīja, ka saliedēšanas jautājumā ļoti svarīga ir viedokļu līderu loma, kas šo vienojošo ideju varētu izplatīt dažādās sabiedrības grupās. Taču arī tas ir izaicinājums, jo, kā pierādīja pētījums par to, ko Latvijas iedzīvotāji var nosaukt par savām autoritātēm, tad lielākā grupa, kas varēja vienoties par vienu viedokļu līderi - Vairu Vīķi-Freibergu, ir tikai 6%. Tas nozīmē, ka tiešām esam sadalīti daudzās mazās grupās, ko šobrīd arī apliecina priekšvēlēšanu periods ar tik daudzām partijām.
Tāpat komunikācijas eksperte uzsvēra, ka šeit jārunā arī par terminoloģiju, ko mēs izmantojam, un jāmeklē vienojošais vārds. “Tas ir stāsts par apzinātību saliedētībā, kad mēs kā pieauguši cilvēki varam vienoties, ka turpmāk varam dzīvot ar vienotām vērtībām, ar vienotu ideju.”
Eksperti bija vienisprātis, ka, ņemot vērā zemo uzticības līmeni politiskajai elitei, ir jāmeklē viedokļi līderi katrā atsevišķā grupā. “Mums ir problēma ar zīmola vēstniekiem – tas nav tikai stāsts par politisko eliti, bet tas ir stāsts par pilsonisko sabiedrību. Mums vajag cilvēkus, kas ir pietiekamas autoritātes, kurās cilvēki ieklausās – gan latviski, gan krieviski runājošie”, norādīja A.Kaktiņš.
Arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis uzsvēra, ka šeit katram pašam sev ir jāuzdod jautājums, cik daudz katrs misijas un sabiedriskās artavas labā ir gatavs iesaistīties un mērķtiecīgi darboties, jo “šis ir eksistenciāls jautājums Latvijas valsts pastāvēšanai”. “ Mums, dažādu grupu līderiem, ir jāvienojas par kaut ko kopīgu, un savās grupās šis stāsts ir jāizplata. Jāieliek sava sabiedriskā artava,” pauda A.Rostovskis.
Viedokļu ringu “Kā saliedēt sabiedrību Latvijā” 19. septembrī tiešsaistē rīkoja biznesa augstskola Turība, diskusijas ieraksts ir apskatāms augstskolas Facebook lapā.