"Likumdevēja karsto elpu" izjūtot arī Anglijas banka un ASV Federālo rezervju sistēma (Renē Volgrāfs). Pat Zviedrijā centrālajai bankai esot savas nedienas – Zviedrijas parlaments analizējot šīs bankas visu darbības ietvaru. Zviedru parlamentārieši šobrīd veic pēdējo 20 gadu laika plašāko vērtējumu; 1999. gadā viņi nostiprināja Zviedrijas centrālās bankas neatkarību.
Centrālo baņķieru klubu struktūra
Nelielu pārsteiguma efektu izraisīja Eiropas Savienības (ES) ombude Emīlija O`Reilija, kura pirms gada publiski aicināja pašu galveno ES baņķieri, Eiropas Centrālās bankas (ECB) prezidentu Dragi, apturēt savu biedra statusu un vairs nepiedalīties G30 kluba slēgtajās sapulcēs. Prezidenta dalība šajās nepubliskajās sanāksmēs kompromitējot ECB neatkarību, jo tās esot netransparentas, bet ECB lēmumi attiecoties uz simtiem miljonu ES iedzīvotāju. Ombude ieteica ECB nostiprināt savus ētikas standartus. Savu aicinājumu viņa vēlreiz atkārtoja vasarā, jo sajutās nesadzirdēta. Līdz šī gada sākumā reaģēja citi – Eiropas Parlaments (EP) atļāva prezidentam saglabāt savu dalību slēgtajā klubā. ES ombudes uztraukums ir mazliet dīvains, jo diez vai viņai ir pārāk liels noslēpums, ka mēs visi kalpojam finanšu sektoram un tās īpašniekiem, nevis otrādi.
Konsultatīvās organizācijas G30 dalībnieki ir finanšu pasaules vadītāji, bijuši gan savu valstu centrālo banku, gan privātu finanšu institūciju vadītāju amatos, daudzi saistīti ar Starptautisko Norēķinu banku (SNB). Organizācija, kura nupat atzīmēja savu 40. gadadienu un par kuras darbību vairāk par vispārīgām frāzēm zināms nav gandrīz nekas, spējusi sekmīgi izvairīties no publiskas uzmanības. Tā analizē "privātu vai publisku institūciju lēmumu starptautiska mēroga sekas" finanšu un ekonomikas jomā. Tātad dalībniekiem ne tikai šie iespējamie "lēmumi" ir zināmi, bet viņi var – prognozējot sekas – tos gluži vai atļaut, vai neatļaut.
Jo svarīgāki jautājumi dienaskārtībā, jo mazāk uzmanības vajadzīgs. Jo trokšņaināks pasākums, jo nenozīmīgākus jautājumus tur lemj, - tas ir viens no sen zināmiem Rietumu demokrātijas principiem.
G30 nav ne pirmā, ne vienīgā nevalstiskā organizācija, kurā regulāri tiekas finanšu pasaules vadītāji. Ir vismaz vēl divas, kuras jēgpilni paturēt redzes lokā, it īpaši šobrīd, kad finanšu sektora globālās pārbīdes tieši ietekmē visus mūs.
Viena ir G10 jeb desmit pasaules vadošo valstu centrālo banku vadītāju un finanšu ministru regulāras sapulces, kur viņi apspriež starptautisko finanšu tematus (šobrīd gan ir 11 dalībnieku ar pāris novērotājiem). Šeit apspriesti lēmumi ar globālu tvērumu – piemēram, (ne)sniegt papildus finanšu resursus Starptautiskajam Valūtas fondam (SVF) tā funkciju izpildei (kas daudzām potenciālām SVF palīdzības saņēmējvalstīm bijis vitāli svarīgi), vai arī lēmums ieviest mainīgu valūtas kursu. Tomēr šī organizācija nepārspīlē savu publisko atvērtību. Otra ir SNB, ko dēvē par citu centrālo banku centrālo banku; tā sniedz pakalpojumus valstu centrālajām bankām.
G10 ir šīs bankas sākotnējais kodols un ticami, ka faktiskais lēmumu pieņemšanas formāts. Šī grupa tiekas tieši šīs bankas telpās, Šveices pilsētā Bāzelē. Šobrīd šīs bankas biedri ir vairāk nekā 50 valstu centrālās bankas, tomēr šķiet, ka G10 biedri varētu būt mazliet vienlīdzīgāki par citiem. Banku dibināja vadošās Rietumeiropas valstis, arī ASV, Kanāda un Japāna 1930. gadu sākumā uz starptautiska līguma pamata, tātad tā atrodas ārpus kādas nacionālas likumdošanas. Tās sākotnējā misija bija nodrošināt Vācijas maksājumus pirmā pasaules kara uzvarētājvalstīm saskaņā ar Versaļas miera līgumu. Tomēr visai drīz tās faktiskās funkcijas mainījās – tā bija instruments Hitleram finansējuma piesaistei Trešajam Reiham un tā bruņojuma izveidei. Nacistiskā Vācija kārtīgi maksāja procentus bankai par saņemto naudu, pie kam lielākā daļa maksājumu bija zeltā, pārsvarā tas bija Eiropas valstīs salaupītais zelts. Hitleram tā bija gandrīz vai vienīgais logs uz finanšu pasauli. Rietumu privāto banku kapitāls spēlēja vairāk nekā būtisku lomu Hitlera karjerā un karā.
Pēc kara vairākas valstis ierosināja šo banku likvidēt, tomēr ASV prezidenta Trumena lēmums beidzot ļāva to tomēr saglabāt. Vēlāk banka izveidojās kā centrālā finanšu sektora uzraugu pieredzes apmaiņas mītne. Šeit izstrādāti un pieņemti starptautiski akceptētie finanšu sektora standarti. Banka veica vairāk nekā būtisku darbu, sagatavojot Eiropas Savienības monetāro savienību, eiro kā vienotu valūtu. Visu SNB dalībvalstu centrālo banku kompetence bijusi neaizstājama, tās lēmumu gaismā mēs dzīvosim arī turpmāk.
Šogad vairāki analītiķi norādījuši, ka SNB var marta beigās pārskatīt kādu fundamentālu parametru. Runa ir par to, kā aprēķināt ikvienas bankas pamatkapitālu – jeb precīzāk, kādā proporcijā pamatkapitālā drīkstēs turpmāk ieskaitīt šīs konkrētās bankas rīcībā esošo zeltu. Vai to drīkstēs ņemt vērā 50% apmērā no tā tirgus vērtības kā līdz šim, vai visu 100% apmērā. “Pēkšņi” daļa no pasaules bankām izrādīsies labāk kapitalizētas, jo tās būs uzkrājušas zeltu. Pēdējo gadu laikā daudzas valstis un bankas masīvi uzpirkušas zeltu. Visvairāk to darījusi Krievija, atsakoties no ASV vērtspapīriem. Kāds uzvarēs, kāds zaudēs – bet kopumā finanšu pasaulē būs mainīti likumi un varas sadalījums ilgiem gadiem.
Ģildes biedri ir ģildes biedri
Mazo valstu centrālo banku vadītāji varbūt arī neietilpst visos šajos slēgtajos klubos, taču tās pašas “ģildes” biedri vien tikai ir. Kā cilvēki, kas strādā ar Naudu (šeit ar ļoti lielo burtu), tieši viņi izstrādā likumus finanšu sektoram. Tāpēc jau arī pastāv centrālo banku neatkarība.
Pirms sākt izmeklēt kādu no šādas ģildes – arī tādā mazā valstī kā Latvija – jāpārliecinās, vai rokas nebūs par īsām un nevajadzēs ģenerēt kādus dīvainus stāstus par to, ka kādi ierindas ierēdņi esot vai neesot apkopojuši kādus tur pierādījumus.
reptilis