Protams, var tikai pabrīnīties par tiem domas lidojumiem, kādas gatavi veidot ofšoru ierobežošanas pretinieki. Pēc skaļām iebildēm no Finanšu ministrijas, konkrētu partiju un likumsakarīgā Valsts prezidenta lēmuma neizsludināt februārī pieņemtos grozījumus Publisko iepirkumu likumā, kuri paredz ierobežot ārzonās reģistrētu uzņēmumu dalību valsts un pašvaldību iepirkumos, šķiet, bija tādi, kas cerēja, ka jautājums tā arī nogrims nebūtībā. Tā vietā, Nacionālā apvienība piedāvāja jaunus grozījumus – tādus, kas novērš visas Valsts prezidenta paustās bažas par ofšoru ierobežošanu publiskajos iepirkumos.
Nonākot līdz jautājuma atkārtotai skatīšanai Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā, kā bija sagaidāms, argumentācija pret ārzonu kompāniju dalības ierobežošanu publiskajos iepirkumos bija diezgan paredzama –
gan ierēdniecība, gan atsevišķi komisijas deputāti, principiāli iecirtušies, ka otra puse neko vispār nesaprot, turpināja malt vienu un to pašu.
Būšot Eiropas Komisijas (EK) sankcijas, būšot tiesu darbi, tas vispār esot neizdarāms, to vispār nevajag, kuru vispār tas interesē un tā tālāk. Tas viss par spīti tam, ka Valsts prezidenta kancelejas juridiskie pārstāvji tikšanās laikā apstiprināja, ka, patiesi, Valsts prezidenta paustās bažas ar Nacionālās apvienības iesniegtajiem koriģētajiem grozījumiem ir novērstas.
Finanšu ministrija ir vērsusies EK, lūdzot atzinumu par grozījumu atbilstību Eiropas Savienības normatīvajiem aktiem – uz to balstījās Finanšu ministrijas pretestība likuma grozījumiem. Norāde, ka atbilde uz tendenciozo iesniegumu, kurā lūgts nevis izvērtēt grozījumus, bet gan apstiprināt neatbilstību, tāpat pēc būtības neko nedos, jo skata iepriekšējo grozījumu versiju, raisīja neveiklu klusumu. Atgādinājums, ka Bulgārijā, Eiropas Savienības dalībvalstī, šādi un vēl stingrāki ierobežojumi jau ir spēkā un ka Eiropas Komisijai iebildumi nav bijuši, sadzirdējām atbildi, ka EK droši vien vienkārši to bulgāru likumu vienkārši nav pamanījusi. Īpaši ģeniāls šķita ierosinājums ārzonu kompāniju dalības ierobežošanu publiskajos iepirkumos iestrādāt šajā pašā likumā, bet citādāk – lai it kā būtu laiks tos apspriest (par spīti tam, ka mums ir bijuši divi mēneši visai iespējamai spriedelēšanai – tikai neviens negribēja diskutēt). Tādas loģikas piruetes, protams, var tikai apbrīnot, bet tomēr: runa tomēr nav par kādiem abstraktiem verbāliem dueļiem, bet gan par reālu nodokļu maksātāju naudas izlietojumu un principu. Balsojuma rezultāts tomēr apbēdināja – četriem deputātiem balsojot "par" un sešiem atturoties, komisija nolēma grozījumus neatbalstīt.
Politiskās izšķiršanās brīdis būs balsojums Saeimas sēdē 26. aprīlī. Likuma grozījumu gars ir ļoti vienkāršs – uzņēmumi, kuri slēpjas ārzonās un nevēlas piedalīties mūsu ekonomikas un valsts būvēšanā, nevar piedalīties valsts iepirkumos un pelnīt uz nodokļu maksātāju rēķina. Liegums ārzonās reģistrētiem uzņēmumiem nav pretrunā ar Eiropas Savienības publisko iepirkumu direktīvu – dalībvalstīm ir iespēja no publiskajiem iepirkumiem izslēgt dalībniekus, kas reģistrēti tādās jurisdikcijās, kas nemaksā nodokļus. Vēl jo vairāk, Latvijai kā valstij ir tiesības un, vēlētos teikt, pienākums aizsargāt savu nodokļu bāzi. Atgādināšu, ka nodokļu ieņēmumi Latvijā veido aptuveni ¾ daļas no visiem budžeta ieņēmumiem, tāpēc mums mūsu nodokļu bāzes pasargāšana ir ārkārtīgi būtiska. Esam pieņēmuši lēmumu iegrožot čaulas kompāniju darbību, bet vienlaikus atļausim ārzonās reģistrētiem uzņēmumiem piedalīties iepirkumos? Pieņemot piedāvātos grozījumus Publisko iepirkumu likumā, mēs gan atrisinām praktiskus jautājumus, ieviešot termina "ārzona" definīciju mūsu likumdošanā (par kā nepieciešamību diskutēts jau kopš 2008. gada), gan arī iedibinām principu – principu, kas nodod skaidru vēstījumu, ka ārzonu kompānijas un to paveidi Latvijas publiskajos iepirkumos un nodokļu maksātāju naudas izlietojumā nav ne vēlami, ne gaidīti.
Līdz šim esam redzējuši, ka, tā vietā, lai pievienotos cīņai pret ārzonu kompānijām, pret negodprātīgumu un ēnu ekonomiku, daudzi vēlas saglabāt tos pašus, negodīgos spēles noteikumus. Līdz šim esam redzējuši un dzirdējuši, ka iepriekš skaļi paustais atbalsts ārzonu kompāniju ierobežošanai atsevišķiem politiskajiem spēkiem ir tikai "publiski korekta" un draudzīga retorika. Lai arī negribas, tomēr jāuzdod klasiskais jautājums – kā interesēs? Vai tas ir tikai slinkums un priekššķietamas bailes no kādiem mistiskiem, nereāliem sodiem? Vai arī kas cits?
Ceru, ka Saeimas vairākums arī šoreiz saglabās vēsu prātu un nepakļausies nepamatotai biedēšanai, un apzināsies, ka ārzonu kompānijām nedrīkst ļaut baroties no mūsu kopējā katla. Cerams, ka tad politiskā dancošana ap ofšoriem būs apturēta, un tā vietā Latvija, rādot paraugu citiem, būs uzsākusi cīņu pret negodprātīgiem, konkurenci kropļojošiem uzņēmumiem un cilpa ap tiem, kuri izvēlas vieglu un slēptu peļņas gūšanu, savilksies arvien ciešāk.